Sausās ielejas
Sausās ielejas (angļu: Dry Valleys) ir dabas apgabals Antarktīdā Transantarktīdas kalnos, rietumos no Makmerdo šauruma Viktorijas Zemē. Ar kopējo platību 4800 km² ir lielākā antarktiskā oāze (no sniega un ledus brīva teritorija) kontinentā. Sastāv no trīs galvenajām (Viktorijas, Raita un Teilora) un vairākām mazākām ielejām. Sausās ielejas tiek uzskatīta par sausāko vietu uz Zemes, jo to atsevišķos apvidos nokrišņi nav bijuši pēdējos divus miljonus gadu.[1] Ielejās atrodas tādi unikāli dabas objekti, kā Oniksas upe (garākā Antarktīdā) un Dona Huana dīķis (sāļākā ūdenstilpe uz Zemes).
| Sausās ielejas | |
|---|---|
 Sauso ieleju karte | |
| Kontinents | Antarktīda |
| Ģeogrāfiskais apgabals | Viktorijas Zeme |
| Garums | 70 km |
| Platums | 70 km |
| Platība | 4800 km2 |
| Koordinātas | 77°28′S 162°31′E / 77.467°S 162.517°EKoordinātas: 77°28′S 162°31′E / 77.467°S 162.517°E |
  Sausās ielejas | |
 Sausās ielejas Vikikrātuvē | |
Atklāšana un izpēte
labot šo sadaļu
Sausās ielejas tika atklātas Britu nacionālās antarktikās ekspedīcijas gaitā 1903. gada decembrī tā sauktā "Rietumu pārgājiena" laikā, kad Roberts Skots, Viljams Lešlijs un Edgars Evanss šķērsoja Transantarktīdas kalnu grēdu un atklāja Polāro plato. Atgriežoties no plato, tie nolaidās piekrastē pa tajā laikā vārdā nenosaukto Teilora glečeru un atklāja ieleju, kur bija apvidus bez sniega un tādas Antarktīdai absolūti neraksturīgas parādības, kā dubļi un šķidrs ūdens.[2]
Atklāto ieleju detālāk pētīja 1908. gada Britu antarktiskās ekspedīcijas ģeoloģiskā partija Reimonda Prīstlija (Raymond Priestley) vadībā un 1911. gada ekspedīcijas ģeoloģiskā partija austrālieša Grifita Teilora (Griffith Taylor) vadībā. Ledājs, pa kuru ceļoja Skots un kuru uzskatīja par Ferara glečera daļu, kā arī tam sekojošā sausā ieleja tika nosaukta Teilora vārdā.[3]
1946. un 1947. gados amerikāņu operācijas Highjump laikā tika veikta apvidus aerofotografēšana un tika atklāts, ka Skota uzietā ieleja ir tikai viena no daudzām līdzīgajām tajā apvidū.
Nākamā izpētes ekspedīcija uz Sausajām ielejām tika organizēta 1957. gada Starptautiskā ģeofizikas gada ietvaros, kad Makmerdo stacijā tika ierīkots lidlauks un bija iespējama gaisa loģistika. Uz ieleju, ko vēlāk nosauca par Raita ieleju, tika nosūtīta triju biologu un viena ģeoloģijas studenta partija apvidus izpētei un kartēšanai.
1960. gados Sausajās ielejās sākās regulāri un intensīvi pētniecības darbi, ko veica ASV, Jaunzēlandes, Japānas, Itālijas un PSRS polārpētnieki. Lai labāk nodrošinātu pētniecības procesu, Raita ielejā Vandas ezera krastā tika izveidota pastāvīga polārstacija Vanda. Staciju ar Jaunzēlandes polārpētniecības programmas finansējumu izbūvēja laika posmā no 1967. līdz 1969. gadam. Pirmā pētnieku ekspedīcija stacijā pārziemoja 1969. gadā. Kā vissezonas stacija tā tika izmantota arī 1970. un 1974. gadā. Pārējā laika posmā līdz 1995. gadam, kad staciju ekoloģisku iemeslu dēļ likvidēja, tā tika izmantota tikai vasaras sezonā.[4]
Pēc stacijas likvidācijas pētniecības darbi tiek veikti tikai uz laiku ierīkotās nometnēs, personālam bāzējoties Makmerdo šauruma otrajā krastā Rosa salā esošajās stacijās Makmerdo (ASV) un Skotā (Jaunzēlande). Ielejās vairākās vietās ir ierīkotas arī automātiskas meteoroloģiskās stacijas.
Ģeogrāfija
labot šo sadaļu
Sausās ielejas ir daļa no Transantarktīdas kalnu grēdas, kas šķērso visu kontinentu 3500 km garumā un atdala Austrumantarktīdu no Rietumantarktīdas. Ielejas aizņem aptuveni 70 x 70 km lielu platību Rosa jūras Makmerdo šauruma rietumu piekrastē starp 161° un 163° austrumu garuma un 77° 15' un 77° 45' dienvidu platuma grādiem. Kopējā platība tiek lēsta ap 4500 km². Ielejas galvenokārt orientētas rietumu - austrumu virzienā no kalnu grēdas uz jūru, bet tikai Teilora ielejai ir ar ledāju neaizšķērsota izeja uz līci.
Sauso ieleju unikālo klimatisko apstākļu izveidē galvenā loma ir to novietojumam kalnu grēdā attiecībā pret Polāro plato. Transantarktīdas kalni neļauj Austrumantarktīdas ledus masām, kas plato sasniedz 3 km biezumu, noplūst uz Rosa jūru. Sniega un ledus segas neesamība ielejās ir 320 km/h ātrumu sasniedzošo katabatisko vēju darbības rezultāts. Sausā, aukstā vēja darbības rezultātā tiek iztvaicēts viss ielejās esošais mitrums. Lielās, no plato lejupnākošās, blīvās gaisa masas ielejās rada arī adiabatisku efektu (gaisa sasilšanu spiediena ietekmē), kas izskaidro relatīvi siltāku temperatūru ielejās.
Ielejas un tās norobežojošās kalnu grēdas veidotas galvenokārt no Bīkona smilšakmens, kas veidojies no augšdevona līdz triasa periodam. Ieleju dibenu klājošā grants veidojusies galvenokārt no ielejās ienākošo glečeru gala morēnām. Vēja un saules ietekmē glečeri sublimējas atmosfērā un tikai neliela ledus daļa pārvēršas šķidrā ūdenī. Lielākā daļa no šī ūdens iesūcas gruntī, bet daļa antarktiskās vasaras laikā veido nelielas ūdensteces, kas vai nu izsīkst grantī, vai ietek beznoteces sālsezeros. Grunts ielejās ir tiktāl piesātināta ar dažādiem sāļiem, ka upju un strautu ūdens vēl pirms to ietecēšanas ezeros ir kļuvis par sālsūdeni.
Lielākā daļa ezeru Sausajās ielejās cauru gadu ir klāti ar pastāvīgu ledus segu. Ezeru dziļākajos slāņos ūdens temperatūra var sasniegt +25 °C (Vandas ezerā), kas izskaidrojams ar atšķirīgo ūdens sāļumu dažādos dziļumos un no tā izrietošo meromiktiju (ūdens slāņu nesajaukšanos). Ieleju ezeros ūdens sāļums vairākas reizes pārsniedz jūras ūdens sāļumu.
Klimats
labot šo sadaļu
Sausajām ielejām ir caurmērā raksturīgs mazāk skarbs klimats, nekā pārējā kontinentā šajos platuma grādos. Vidējā gada temperatūra ir -17 °C. Ziemā temperatūra nokrītas līdz -50 °C, vasarā paceļas līdz vidēji -10 °C, nereti pārsniedzot 0 °C. Augstākā līdz šim novērotā temperatūra ir +15 °C, kas izmērīta 1974. gada 5. janvārī Vandas polārstacijā un ir arī absolūtais temperatūras maksimums kontinentālajā Antarktīdā. Ielejām raksturīgs ekstrēmi sauss klimats. Vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 30 mm, ko galvenokārt sastāda ledāju kušanas ūdeņi.[2]
Vide
labot šo sadaļu
Ekstrēmi skarbo klimatisko apstākļu dēļ Sausajās ielejās ir izveidojusies unikāla ekosistēma. Dzīvnieku un augu valsts, neskatoties uz it kā siltākajiem laikapstākļiem, ir vēl nabadzīgāka nekā citviet Antarktīdā.[2] Ielejā ir atrasti endolīti un anaerobi organismi (galvenokārt baktērijas), dažas aļģu sugas ielejas ezeros, kā arī nematodes Eudorylaimus antarcticus. Reizumis ielejās tiek atrasti no jūras ieklīdušo pingvīnu un roņu sausajā gaisā mumificējušies ķermeņi.
Vairākām teritorijām Sausajās ielejās piešķirts speciālas aizsargājamas teritorijas statuss:
- Kanādas glečers un Friksela ezers Teilora ielejā (1,47 km²; 1985),[5]
- Linneja terase Asgarda kalnos (3,2 km²; 1985),[6]
- Bervika ieleja (279 km²; 1975).[7]
Sauso ieleju apvidū 15 000 km² plašai teritorijai ir piešķirts Antarktīdas speciāli pārvaldītas teritorijas (Antarctic Specially Managed Area) statuss, kas regulē izpētes, apmeklējumu un citas aktivitātes apvidū.[8]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Стивен Фрай. "Книга всеобщих заблуждений"
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Antarctic Shangri-La». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 26. janvārī.
- ↑ USGS Antarctica feature detail
- ↑ «Lake Vanda Station». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 8. janvārī. Skatīts: 2010. gada 27. janvārī.
- ↑ «ASPA No. 131. Canada Glacier, Lake Fryxell, Taylor Valley, Victoria Land (formerly SSSI No. 12)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 23. augustā. Skatīts: 2010. gada 27. janvārī.
- ↑ «ASPA No. 138. Linnaeus Terrace, Asgard Range, Victoria Land (formerly SSSI No. 19)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 23. augustā. Skatīts: 2010. gada 27. janvārī.
- ↑ ASPA No. 123. Barwick Valley, Victoria Land (formerly SSSI No. 3)[novecojusi saite]
- ↑ «ASMA No. 2: McMurdo Dry Valleys, southern Victoria Land». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 6. februārī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sausās ielejas.- Antarctic Connection
- Study: Life in Antarctic ice may compare to Mars Arhivēts 2009. gada 2. februārī, Wayback Machine vietnē. Oregonas Universitātes materiāls
- Special Report: The McMurdo Dry Valleys Arhivēts 2010. gada 1. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Antarctic Sun, 2003. gada janvāris.
- Virtuālais ceļojums Sausajās ielejās Arhivēts 2020. gada 25. februārī, Wayback Machine vietnē.
- In Antarctica's Dry Valleys, worms offer clues to alarming changes in ecosystem The New York Times/International Herald Tribune, 2006. gada novembris
- Ekoloģiskas izpētes grupas materiāli.
- Sauso ieleju reģiona attēli
- Detāli NASA satelītattēli Arhivēts 2008. gada 30. oktobrī, Wayback Machine vietnē.