Sēlijas paugurvalnis

Sēlijas paugurvalnis, arī Viesītes morēnu valnis, ir gala morēnu pauguraine, kas šķērso Sēlijas teritoriju pāri Aizkraukles un Jēkabpils novadiem, kur tas savienojas ar Ilūkstes pauguraini Augšzemes augstienē. Daugavas ieleja ziemeļos to šķir no Vidzemes augstienes.

Sēlijas paugurvaļņa ainava Sunākstes pagastā pie Zilkalnes

Pauguri netālu no Viesītes

Austrumos no tā stiepjas Vidusdaugavas zemiene un Aknīstes pacēlums, bet rietumos Viduslatvijas zemienes Taurkalnes līdzenums.

Zemes virsa

Paugurvaļņa platums ir aptuveni 10 km un relatīvais augstums ap 20 metriem virs apkārtējā līdzenuma līmeņa. Augstākie pauguri ir Ormaņkalns (165 m), Stampānu kalns (141 m) un Sperjāņu kalns (133 m). Sēlijas paugurvaļņa ziemeļu galā augstākais paugurs ir Taborkalns (Dabora kalns, Dāburkalns), kurā savulaik atradies Strūves ģeodēziskais loka punkts Dabors-kalns (vācu: Tabor-Berg), valsts aizsardzības Nr. 9217.

Vaļņa platākajās vietās glaciālās dobēs vai pie vaļņa pamata atrodas Baltiņu, Piksteres, Aumaņa, Viesītes, Klauces, Saukas, Krigānu, Viņaukas un Aizdumbļu ezeri.

Ģeoloģiskā izcelsme

Sēlijas paugurvalnis ir radies pēdējā Ledus laikmeta beigu cēlienā, kad pirms vairāk kā 14 000 gadiem divu ledāja mēļu ledus masas saskares zonā radās morēnu valnis. Vēlāk Latvijas austrumu daļu vēl klāja ledājs, bet tagadējā Viduslatvijas zemienē atradās ledus ezers. Vairākās vietās kūstošā ledāja ūdens pārrāva paugurvalni, izveidojot subglaciālās vagas tagadējās Daugavas ielejas, Viesītes un Saukas ezeru vietās un citur. Pa tām tagad uz rietumiem tek Daugavas, Viesītes un Dienvidsusējas upes.

Arheoloģija

Uz paugurvaļņa ir auglīga mālzeme, tādēļ tas daudz labāk piemērots zemkopībai nekā purvainie līdzenumi abās tā pusēs. Tādēļ šeit atrasti daudzi seno baltu pilskalni, kas apdzīvoti kopš agrā dzelzs laikmeta. Uzskata, ka pa Sēlijas paugurvalni vedis ceļš no Lietuvas gar Saukas, Viesītes un Piksteres ezeriem uz Sēlpils pilskalnu un Indriķa hronikā minēto pārceltuvi pāri Daugavai.