Vidusdaugavas zemiene

Vidusdaugavas zemiene ir agrāk lietots nosaukums Austrumlatvijas zemienes dienviddaļai, kuras lielāko daļu aizņem Jersikas līdzenums. To no trim pusēm norobežo augstienes: no ziemeļrietumiem Vidzemes augstiene un Sēlijas paugurvalnis, no dienvidiem — Aknīstes pacēlums un Augšzemes augstiene un no austrumiem — Latgales augstiene. Ziemeļos Vidusdaugavas zemiene saskaras Lubāna līdzenumu.

Pamatiežu virsa

Zemienes robežās pamatiežu virsa ir stipri zemāka nekā apkārtējos rajonos — tā atrodas 50—90 m vjl. (paaugstinās ziemeļu un ziemeļaustrumu virzienā). Virsu saposmo senu apraktu ieleju sistēma. Īpaši krasi tā izteikta dienviddaļā, kur Daugavpilī šādas ielejas dibena atzīmes ir pat līdz 91 m zem jūras līmeņa. Pamatiežus veido augšdevona dolomīts un dolomītmerģelis, ko dienviddaļā nomaina augšdevona smilšakmens un dziļajos seno aprakto ieleju iegrauzumos — vidusdevona smilšakmens un dolomīts.

Sakarā ar pamatiežu virsas stipru saposmojumu kvartāra nogulumu biezums ir mainīgs — no 192 m Daugavpilī līdz 8 m dažos rietumdaļas rajonos. Kvartāra segas biezums sasniedz apmēram 20 — 35 m. Kvartāra nogulumu galveno daļu veido pēdējā apledojuma morēnas smilšmāls, zem kura, sevišķi senlejas ielejās, saglabājušies senāko apledojumu morēnu nogulumi, starp kuriem atrodami starpmorēnu un interglaciālie nogulumi. Bieži vien morēnas smilšmālu klāj limnoglaciāla smilts, mālsmilts un vietām rupjgraudaina fluvioglaciāla smilts. Plakanajās ūdensšķirtnēs visur sastopama kūdra.

Zemienes ziemeļrietumdaļu, starp Varakļāniem un Jēkabpili, veido viļņots, vietām paugurains pamatmorēnas līdzenums, ko sedz limnoglaciāls smilšmāls. Līdzenums atrodas 100—112 m augstumā, pie Aiviekstes līdz 90 m vjl. Šai teritorijai raksturīgas ziemeļaustrumu virzienā izstieptas plakanas, vairāku kilometru garas, līdz 1 km platas un relatīvi 3—10 m augstas grēdas. Dienvidrietumdaļā, Daugavas tuvumā, šīs grēdas morfoloģiski izteiktas labāk. Reljefa vienveidību pārtrauc osu virkne, no kuras izdalās 5—8 m augstais un vairāk nekā 2 m garais Varakļānu oss, ko veido rupja smilts un grants. Aiviekstes labajā krastā paceļas līdz 135—150 m vjl. augstais Praulienas pauguraines masīvs, kas sastāv no rupjas fluvioglaciālas smilts un grants, ko pārklāj akmeņains smilšmāls. Masīva paugurus, kas ir līdz 15 m augsti, atdala nelielas ieplakas. Dienvidu virzienā pauguri pazeminās, un tur atrodas pārpurvotā Dūku-Svētes ieplaka, kur zem kūdras segas ir Latvijā bagātākā saldūdens kaļķu atradne.

Rietumos Praulienas paugurainajam masīvam piekļaujas Madonas-Trepes valnis — līdz 50 km gara un 1—2 km plata pauguru grēda. Tā ziemeļdaļā ir vairākas paralēlas, relatīvi līdz 50 m augstas grēdas. Uz dienvidiem no Friksnas ezera valnis paplašinās līdz 3,5 un pat 5 km, tā relatīvais augstums sasniedz 30—60 m. Šajā posmā valnis sastāv no neregulāras formas, dažkārt garumā stieptiem pauguriem un vairākiem plakanpauguriem. Valni veido fluvioglaciāla grants, rupja smilts un oļi, ko pārklāj, galvenokārt dienviddaļā, putekļaini nogulumi un smilšmāls. Valni šķērso Aiviekstes ieleja un pazeminājums pie Kūku stacijas.

Aiviekstei Vidusdaugavas zemienē ir labi izteikta ieleja. Šī posma augšdaļā ieleja ir apmēram 7 m dziļa, lejteces virzienā tā padziļinās līdz 10 m, bet, šķērsojot Madonas-Trepes valni, — līdz 20 m. Ielejas platums ir 0,5—1 km.

Vidusdaugavas zemienes austrumdaļā, starp Preiļiem un Rēzeknes upi, pārsvarā ir viļņots un lēzeni paugurains reljefs, kas vietām pāriet paugurainē, kuras absolūtais augstums ir 120—140 m un relatīvais augstums — 5—15 m. Pauguraini veido virspusē pārskalots morēnas smilšmāls. Gar Feimankas upes labo krastu Maltas virzienā stiepjas vairāk nekā 15 km gara un 5—8 m augsta osu virkne.

Rajona vidus- un dienviddaļā pārsvarā ir viļņots reljefs, kas vietām pāriet līdzenumā. Austrum- un dienviddaļā tas sasniedz 115 m augstumu, bet Daugavas tuvumā pazeminās uz 95—100 m. Reljefu veido limnoglaciāls smilšmāls un daļēji māls, dienviddaļā — smilts. Dienvidos un rietumos vietām sastopama izskalota morēna.

Zemienes dienviddaļā reljefa vienveidību pārtrauc nelieli, lēzeni, 5—10 m augsti paaugstinājumi un plakanu ieplaku virkne. Tur izdalās sena, līdz 6 m dziļa un 0,8 km plata ieleja ar Kalupes ezeriem. Ziemeļos no Daugavpils uz senās deltas virsas ir kāpu masīvs ar vairākām izliektām, 8—15 m augstām grēdām. Otrs kāpu masīvs atrodas uz ziemeļiem no Dvietes lejteces.

Vidusdaugavas zemieni posmā Ruģeļi — Pļaviņas šķērso Daugavas ieleja. Tās dziļums augšdaļā sasniedz 20 m, bet pēc tam strauji samazinās uz 15 m, bet lejpus Līvāniem ir 5—10 m. Arī ielejas platums nav visur vienāds. Pie Ilūkstes ietekas un Jēkabpils tā ir līdz 4 km plata, bet pārējā daļā platums nepārsniedz 1,5—2 km. Ielejas dibens ir plakans, upes gultne tajā iegrauzusies 4—6 m dziļi, bet pie Pļaviņām — pat līdz 12 m. Pārējo upju ielejas izteiktas vājāk, pa lielākai daļai tās ir lēzenas, līdz 5 m dziļas un dažus simtus metru platas; tikai tuvojoties Daugavai, tās pieteku ielejas sašaurinās līdz 100 m un iegraužas līdz 6—8 m dziļi.

Klimats

Zemienes klimats ir samērā kontinentāls. Janvāra vidējā temperatūra sasniedz -6,5, -7 °C, bet viszemākā ir -43 (pats zemākais minimums Latvijā), jūlijā — augstāka par 17 °C, visaugstākā — 36 °C (vislielākais maksimums valstī). Nokrišņu daudzums nav liels: 580—620 mm gadā. Aktīvo temperatūru summa ziemeļdaļā ir 1900°, dienviddaļā — 2100°. Šajā rajonā ir lielākā aktīvo temperatūru summa Latvijā. Veģetācijas periods ilgst 180—185 dienas, bezsala periods — 130—145 dienas. Ziemā sniega sega nenokūst 90—100 dienu. Ziemeļaustrumos tā ir 30 cm bieza, Daugavas apkārtnē — 35 cm.

Ūdeņi

Vidusdaugavas zemienei raksturīga samērā neliela notece — no virsas gada laikā notek 240—260 mm biezs ūdens slānis; rajona upju tīkls kopumā ir samērā biezs. Upēm lielākoties ir tranzīta raksturs, jo daudzas no tām sākas blakus rajonos. Visa Vidusdaugavas zemiene pieder pie Daugavas baseina. Daugavas tecējums līdz Jersikai ir mierīgs, erozijas procesi vāji izteikti. Sākot no Jersikas, kur upe izskalo dolomītu, gultnē ir vairākas krāces, kas stiepjas līdz Ābeļu salai. Lejpus tai, līdz Sakas salai, upe atkal ir mierīga, bet lejpus Sakas salas sākas krāčains posms, kur upe intensīvi iegraužas dolomītā. Zemieni šķērso arī vairākas Daugavas pietekas: no labās puses — Līksna, Dubna, (ar pietekām Feimanku un Ūšu), Nereta un Aiviekste, no kreisās puses — Laucesa, Ilūkste ar Dvieti, Eglaine un Ziemeļsusēja. Daļa Daugavas pieteku, piemēram, Dubna un Laucesa, tekot no paugurainajām augstienēm, savāc ūdeni no daudziem ezeriem, bet citas, piemēram, Oša, Nereta un Ziemeļsusēja, savāc ūdeņus rajona robežās no purviem. Līdzenais reljefs, kurā izdalās grēdu un vaļņu virkne, stipri apgrūtina virsas noteci, tāpēc ūdensšķirtņu rajonus aizņem lieli purvu masīvi. Aiviekstes — Neretas ūdensšķirtnē atrodas Teiču purvs (186,7 km²), kas ir lielākais purvs Latvijā, Borovkas (22,6 km²), Strīdas (18 km²) u.c. purvi. Lieli purvi ir arī Dubnas un Daugavas ūdensšķirtnē, kā, piemēram, Krievu-Jersikas purvs (51,8 km²), Skrebeļu-Skrūzmaņu (37,7 km²) u.c. Visi tie ir augstie purvi ar sīkiem sekundāriem ezeriņiem un akačiem. Ezeru rajonā nav daudz, tie visi ir sekli, krasti parasti lēzeni. Lielākais Vidusdaugavas zemienē ir 7,6 m dziļais Stropu ezers (pie Daugavpils), kura platība ir 4,2 km².

Upes aizsalst decembra pirmajā pusē, bet Nereta un Daugava lejpus Līvāniem aizsalst tikai decembra beigās. Ledus visās upēs uzlūst gandrīz vienlaikus marta beigās.

Augājs

Visizplatītākās ir velēnu vidēji un stipri podzolētās augsnes, bet ūdensšķirtņu apvidos — arī velēnu gleja un purvu augsnes. Augājs rajona lielākajā daļā cilvēka darbības rezultātā stipri pārmainījusies. Cilvēka ietekmes pakāpe ir saistīta gan ar dabiskās noteces apstākļiem, gan ar mākslīgās drenāžas iespējām. Tāpēc lielas platības aizņem ne vien purvi, bet arī meži, kur mālainās augsnēs sastopams vēris, kā arī egļu damaksnis un dumbrājs, bet smilšainās augsnēs — priežu mētrājs, riests un purvājs.