Pilskalns

Šis raksts ir par pakalnu. Par citām jēdziena Pilskalns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Pilskalns ir kalns vai pakalns, kurā senatnē atradušies nocietinājumi. Tā bija novada centrālā vieta, kam bija ne tikai militāra un administratīva funkcija, bet arī ekonomiska un kultūras centra nozīme. Pilskalnu, kuram trūkst kādas no raksturojošām pazīmēm, sauc par pileni. Starp pilskalniem vietumis atradās arī signālkalniņi, kas kalpoja saziņai un brīdināšanai. Pilskalni sastopami arī visās Latvijas kaimiņzemēs, tā ir uzskatāma par visas Ziemeļaustrumeiropas kultūrvēsturisko tradīciju. Ne velti vikingi Baltijas jūras austrumu krasta zemes dēvēja par Garderike ("pilskalnu zeme"). Praktiski visi viduslaiku cietokšņi Baltijā ir celti seno pilskalnu vietā, tāpēc latviešu valodā ar šo vārdu apzīmē gan pakalnus, kuros atradās seno Latvijas iedzīvotāju būvētās koka pilis, gan vēlākos viduslaiku mūra cietokšņus.

Smiltenes pilskalna uzmērījumi 19. gadsimtā (J. von Sivers, 1872)

Pilskalnu attīstība Baltijas reģionā

Pilskalnu un atklātu apmetņu attīstība Baltijas reģionā parāda sociālo un politisko struktūru evolūciju. Pilskalni sākotnēji parādījās Lietuvā agrīnā dzelzs laikmeta romiešu periodā, Latvijā tie veidojās dzelzs laikmeta romiešu perioda nogalē, visbeidzot Igaunijā — 6. gadsimta laikā. Sociālā un politiskā līmeņa atšķirības dzelzs laikmeta nogalē atspoguļo pilskalnu skaits: Lietuvā tika izmantoti ap 700 pilskalnu, Latvijā — ap 500, apmēram tāds pats skaits pilskalnu ir Prūsijā, bet Igaunijā — mazāk par simtu. Tāpat to skaits samazinās austrumos no Baltijas. Skaitļi arī norāda, ka sabiedrība lietuviešu apdzīvotajās teritorijās bija hierarhiskāka un lielāku nozīmi piešķīra karamākslai, kamēr tālāk uz ziemeļiem, jo īpaši igauņu apdzīvotajos apvidos, kopienas bija sociāli vienlīdzīgākas un sieviešu loma tajās joprojām bija nozīmīga. 12. gadsimtā atsevišķi pilskalni, piemēram, Jersika pie Daugavas, bija kļuvuši par pastāvīgas apmetnes vietām, kur dzīvoja virsaiši un viņu svīta. Kernave Lietuvā bija lielākais un pats nozīmīgākais pilskalns, un tiek uzskatīts, ka 13. gadsimtā tā tuvumā mita ap 3000 cilvēku.

Pilskalni Latvijā

Tērvetes pilskalns (Cukurkalns) 2010. gadā

Tērvetes pilskalns (Cukurkalns) video

Latvijā nav augstu pilskalnu, plakums pilskalnam var sasniegt 1 ha, bet parasti mazāk. Latvijā ir apmēram 500 pilskalni, no kuriem arheoloģiski pētīti līdz 2006. gadam bija 79. Senākie zināmie Latvijas pilskalni ir saglabājušies no 1. gadu tūkstoša p.m.ē., dažus pilskalnus iedzīvotāji izmantoja vēl 14. gadsimtā. Pilskalnu apzināšana joprojām turpinās; izmantojot lāzerskanēšanu no gaisa (LIDAR), 2018.—2020. gadā Latvijā atklāti un apsekoti 42 agrāk nezināmi pilskalni.

Pilskalni bieži atrodas vesela kompleksa sastāvā, piemēram, Tērvetes arheoloģisko pieminekļu kompleksā ietilpst Tērvetes pilskalns un Svētkalns — kulta vieta; Daugmales arheoloģijas pieminekļu komplekss — Daugmales pilskalns un senpilsētas teritorija, kā arī divi kapulauki.

Pilskalnu klasifikācija

Kandavas pilskalns E. Brastiņa ekspedīcijas laikā (ap 1922)

1866. gadā Augusts Bīlenšteins rīkoja izrakumus Tērvetes pilskalnā un klasificēja Latvijas pilskalnus:

1. atsevišķi stāvošs kalns ar pastāvinātām nogāzēm, bet bez vaļņiem un grāvjiem (piemēram, Margas kalns);
2. pilskalni ar vairākiem vaļņiem un grāvjiem (piemēram, Embūtes pilskalns);
3. pilskalni ar valni visapkārt un muldas veida plakumu (Tukuma pilskalns);
4. pilskalns — atsevišķi stāvošs kalns ar valni plakumā (Kandavas pilskalns);
5. pilskalns, kas ierīkots kalnu kauprēs ar vaļņiem un grāvjiem abos galos (Ķentes pilskalns)
6. pilskalni, kas ierīkoti augstienes galā, zemes mēlē, upju satekā, bet ieejas pusē nocietināti ar grāvjiem un vaļņiem (Daugmales, Tērvetes pilskalns).

Citu klasifikāciju vēlāk devis Francis Balodis:

1. pilskalns bez grāvjiem, vaļņiem;
2. pilskalns ar terasēm;
3. pilskalns ar valni vienā galā;
4. Gorodišķas tipa pilskalni kalna grēdas galā;
5. vaļņi plakumam visapkārt.

20. gadsimta 20. gados pilskalnu pētniecībā darbojies Ernests Brastiņš. Viņš apzināja 282 pilskalnus, publicēja četras grāmatas par Latvijas piecu kultūrvēsturisko novadu pilskalniem. Klasificēja pilskalnus grupās pēc to mērķa:

1. nocietinātās vietas — sētas;
2. kungu mājas (raksturīgas dzelzs laikmetam);
3. meža paslēptuves.

Harijs Moora ieviesa sociālekonomiskos kritērijus.

Juris Urtāns savukārt piedāvā savu tipoloģiju:

1. pilskalni bez vaļņiem un grāvjiem ar izlīdzinātu plakumu;
2. pilskalns ar vienu vai vairākiem grāvjiem vienā malā;
3. pilskalns ar vienu vai vairākiem grāvjiem abos galos.

Ādolfs Stubavs ieviesa Latvijas pilskalnu tipoloģiju pēc aizsardzības īpatnībām:

1. pilskalns — savrups apaļš kalns ar apļveida nocietinājumu sistēmu;
2. kaupres tipa pilskalni ar vienu vai vairākiem vaļņiem plakuma galos;
3. pilskalni — savrupi iegareni kalni gar vaļņa galu;
4. kraujas tipa pilskalni ar puslokveida nocietinājumiem un dabisku krauju aizmugurē;
5. pilskalni — augstienes stūra nocietinājumi.

Pilskalnu hronoloģija

Senākie pilskalni radušies 2. gadu tūkstoša beigās p.m.ē., piemēram, Daugmales pilskalns, Padures pilskalns — 1200.—900. gadus p.m.ē. pamazām, pieaugot iedzīvotāju skaitam, pilskalnu pakājēs veidojās apmetnes, piemēram, Vīnakalnā. Brikuļu pilskalnu sākotnēji uzskatīja par nenocietinātu apmetni, bet tad, atrokot grāvi, atrada palisādi — koka žogu, kas, palielinot plakumu, bija pārcelts.^{[nepieciešama atsauce]} Ap mūsu ēras robežu daļa pilskalnu tika pamesti (Ķivutkalns, Vīnakalns), daļa kļuva vājāk apdzīvoti (Lielvārdes, Salaspils). Pilskalnu uzplaukums vērojams no mūsu ēras 5. līdz 8. gadsimtam, kad no jauna tika nocietināti agrākie pilskalni. 10. un 11. gadsimtā izvirzījās spēcīgi nocietināti pilskalni — cietokšņi.

Literatūra

• Apals J. Izrakumi Cēsu Riekstu kalnā. ZASM 1980/81. Rīga, 1982.
• Balodis F. Jersika un taī 1939. gadā izdarītie izrakumi. Rīga, 1940. - 103 lpp., 22 tab.
• Bielenstein A. Die altlettischen Burgberge Kurlands. Mag., Bd. XIV, H.2. Riga, 1869.
• Bielenstein A. Über Expedition nach Rakten und Sagare und über Burgberge an der Düna zwischen Stockmanshof und Friedrichstadt. Magazin Lettischen literarischen Gesellschaft. Rīga, 1885. T. 17, d. 2, S. 291—292.
• Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Kuršu zeme. Rīga, 1923. - 137 lpp.
• Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Zemgale un Augšzeme. Rīga, 1926. - 104 lpp.
• Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Latgale. Rīga: Pieminekļu Valde, 1928.
• Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Vidzeme. Rīga, 1930.
• Karnups A. Der Burgberg Talsi. Conventus primus historicorum Balticorum Rigae, 16.-20. VIII 1937. Acta et relata. Rīga, 1938.
• Moora, H., Die Eisenzeit in Lettland bis etwa 500 n. Chr. I. Teil: die Funde. 144 Abb., 3 Übersichtstabellen, 44 Taf. Verh. d. Gel. Estn. Gesellschaft XXV, XVI, 1929. 194 S.
• Mugurēvičs Ē., Vilcāne A. Arheoloģiskie izrakumi Jersikas pilskalnā. ZASM 1990./1991. Rīga, 1992.
• Stubavs A. Ķentes pilskalns un apmetne. Rīga, Zinātne, 1974.
• J. Urtāns, I. Pīgozne, R. Treija, I. Vītola. Kalnā bija stalta pils. Latvijas pilskalni un to teikas.
• Шноре Э. Асотское городище. Материалы и иследования по археологии Латвийской ССР, т. II. Рига, 1961.

Skatīt arī

• Kurzemes pilskalni
• Zemgales pilskalni
• Sēlijas pilskalni
• Latgales pilskalni
• Vidzemes pilskalni
• Igaunijas pilskalni
• Lietuvas pilskalni
• Ezerpilis

Ārējās saites

• Latvijas pilskalnu karte
• Latvijas pilskalni