Rietumbalti

Rietumbalti bija baltu atzars, kuru apdzīvotais areāls bija vistālāk uz rietumiem, no Jitlandes pussalas (mūsdienu Dānijā) līdz tagadējās Vācijas Brandenburgas pavalsts dienvidiem, Pomerānijā, baltu Prūsijā, Lietuvā visās teritorijās uz rietumiem no Nemunas, Žemaitijas rietumos, Latvijā - Kurzemes dienvidos un centrālajā daļā, Zemgalē un Sēlijā, kā arī Polijas austrumos un Baltkrievijas rietumos - uz dienvidiem sasniedzot mūsdienu Grodņu.

Viņi runāja rietumbaltu valodās, kurā ietilpa senprūšu valoda, kuršu valoda, jātvingu valoda (kas visticamāk bija prūšu valodas dialekts) un Pomerānijas baltu valodas.

Vēsture

Ap mūsu ēras sākumu, ģermāņu ciltis, kas virzījās uz austrumiem, izspieda vai asimilēja lielu daļu agrīno rietumbaltu. Palika daudzas nelielas saliņas, kur saglabājās galējo rietumbaltu kultūra. Lielākā rietumbaltu masa tika aizspiesta līdz līmenim - Pomerānijas ziemeļi un ziemeļrietumi, baltu Prūsija, teritorijas Nemunas kreisajā krastā, Rietumžemaitija, Kurzemes centrs un dienvidi, Polijas-Baltkrievijas pierobeža - līdz Grodņai dienvidos. Tautu staigāšanā rietumbalti nepiedalījās, ja neskaita daļu galindu, kuri, iespējams, aizmigrēja kopā ar gotiem. Migrējot ģermāņiem uz Rietumeiropu - mūsdienu Vācijā atlikušās galējo rietumbaltu saliņas palika uz vietas, kur tās galu galā saplūda ar tukšajās zemēs ienākošajiem slāviem. Šāda etniskā situācija saglabājās līdz pat 13. gadsimtam.

Pomerānijas balti

Par rietumbaltu baltu dzīvošanu Pomerānijā liecina hidronīmija, toponīmija, arheoloģija un baltismi lokālajās slāvu valodās, izmirušajā slovinciešu un mūsdienu kašūbu valodā. Pēdējo reizi Pomerānijas balti, iespējams, minēti īsi pirms Vācu ordeņa iebrukuma Prūsijā.

Polabieši

Polābi dzīvoja teritorijā ap Berlīni un Rīgenes salā līdz 18. gadsimta beigām. Polābu valodā ir saglabājušies baltiem raksturīgie divskaņi : au; ai; ei. Kā arī ir saglabājies skaņu salikums ar, nevis slāvu - ra. Tādejādi polābiski ir "draug", nevis tipiski slāviskais "drug".