Ūdensvistiņa
Ūdensvistiņa jeb parastā ūdensvistiņa (Gallinula chloropus) ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) ūdensputns. Izdala 5 pasugas.[1] Sastopamas Vecajā pasaulē.[1]
| Ūdensvistiņa Gallinula chloropus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Virskārta | Neognati (Neognathae) |
| Kārta | Dzērvjveidīgie (Gruiformes) |
| Dzimta | Dumbrvistiņu dzimta (Rallidae) |
| Ģints | Ūdensvistiņas (Gallinula) |
| Suga | Ūdensvistiņa (Gallinula chloropus) |
| Izplatība | |
 Sastopams ligzdošanas sezonā
Sastopams ziemošanas sezonā
Sastopams visu gadu kā nometnieks | |
 Ūdensvistiņa Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu_in_a_Nelumbo_nucifera_(Indian_Lotus)_pond_W_IMG_8779.jpg)
Ūdensvistiņai ir liels izplatības areāls, sastopama Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Indijas un Klusā pkeāna salās.[1] Tā dzīvo augiem bagātās mitrainēs, purvos, dīķos, ezeros, kanālos un upēs ar lēni plūstošu ūdeni. Pie neaizsalsošiem ūdeņiem ūdensvistiņa ir nometniece, bet no aukstākiem apgabaliem tā migrē dienvidu virzienā. Ziemeļeiropas putni dodas ziemot līdz Spānijai, Itālijai, Balkāniem un Ziemeļāfrikai. Palearktikas migranti ziemo arī uz dienvidiem no Sahāras.[2] Ūdensvistiņa nav sastopama tuksnešos, polārajos reģionos un tropiskajos lietus mežos.
Latvijā
labot šo sadaļuLatvijā mājo ūdensvistiņas nominālpasuga — Gallinula chloropus chloropus.[2] Latvijas teritorijā parasta ligzdotāja dīķos un aizaugušos ezeros. Pēdējos desmit gados to skaits samazinājies vairāk kā par 30%.[3] Nelielā skaitā ūdensvistiņas arī pārziemo, parasti apdzīvotu vietu tuvumā vai pilsētās, kur saglabājas neaizsalstoši ūdeņi. Vēsturisku ziņu par ziemošanu nav daudz. Visticamāk, ka līdz 20. gs. beigām ūdensvistiņa Latvijā ziemoja reti, tikai atsevišķi īpatņi. Ziemotāju skaita palielināšanās vērojama sākot ar 21. gs. pirmajiem gadiem. Kopš 2000. gada janvāra Rīgā un tās apkārtnē ūdensvistiņa novērota katru ziemu, turklāt ziemotāju skaits katru gadu pieaug. Pēdējos gados ziemotāju kopskaits siltākajās ziemās sasniedz 60—100 īpatņus, kas izkliedēti valsts rietumu daļā. Novērojumi uz austrumiem no Rīgas ziemas mēnešos nav zināmi.[2]
Izskats
labot šo sadaļu
.jpg)
.jpg)
Ūdensvistiņa ir vidēji liels putns ar tumši brūnu vai melnu apspalvojumu, zem astes tas ir balts, kā arī baltās pazīmes ir uz spārniem. Knābis ir koši sarkans ar dzeltenu knābja galu. Ūdensvistiņai ir raksturīga knābja pamatne, kas atgādina vairogu pierei priekšā. Jaunie putni ir brūni, un to knābji nav sarkani. Garās, dzeltenās kājas ūdensvistiņai ir spēcīgas, ar gariem pirkstiem, bez peldplēvēm. Garie pirksti piemēroti iešanai pa mīkstu, nelīdzenu virsmu.[4]
Ūdensvistiņas ķermeņa garums ir 30—38 cm, spārnu plētums 50—62 cm, svars 192—493 g.[5] Spārni ir samērā īsi un noapaļoti, bet, neskatoties uz ne visai veiklo lidošanu, tā spēj nolidot lielus attālumus.
Uzvedība
labot šo sadaļuParasti ūdensvistiņa barojas vientulībā, bet reizēm skarbākos laika apstākļos no vējiem aizsargātos ezeriņos un dīķos veido nelielas grupas līdz 30 īpatņiem.[5] Tā kā ūdensvistiņa ir neveikla lidotāja, tā izbijusies parasti nevis ceļas spārnos, bet skrien, lai paslēptos starp krasta ūdens augiem. Ja tomēr tā ir spiesta pacelties spārnos, lidojums ir īss un samērā zems.[5] Ligzdošanas laikā ūdensvistiņa ir ļoti teritoriāla un agresīvi aizsargā savu teritoriju.
Barošanās
labot šo sadaļuŪdensvistiņa ir visēdāja un barojas ar to, ko var atrast. Tie ir dažādi augi un nelieli ūdens iemītnieki, piemēram, mazas zivtiņas, sliekas, kukaiņi, pie izdevības tā apēd arī citu putnu olas.[5] Peldot vai bradājot barību tā parasti uzlasa no ūdens virsmas, bet ūdensvistiņa mēdz apstaigāt arī ūdenstilpes krastus un staigāt pa peldošiem ūdensaugiem. Ļoti retos gadījumos tā nirst vai pabāž galvu zem ūdens, lai aizsniegtu iekāroto medījumu vai lai apgrieztu apkārt kādu garām peldošu lapu zem kuras var slēpties ūdens bezmugurkaulnieki.[5]
Ligzdošana
labot šo sadaļuPavasarī, visslapjākajā sezonā sākas ūdensvistiņas ligzdošanas sezona. Katru pavasari riesta laikā no jauna veidojas monogāmi pāri. Tēviņš nolūko mātīti un sāk tai peldēt tuvāk, iemērcot knābi ūdenī. Pāris ir apvienojies, kad abi viens otram tīra un knibina spalviņas.[5] Pāris kopīgi uz peldošiem augiem vai zariem būvē vienkāršu, kausveida ligzdu. Teritorija ap ligzdu tiek agresīvi apsargāta.
Dējumā ir 5—9 olas. Inkubācijas periods ilgst 17—22 dienas. Pēc izšķilšanās mazuļi uzturas ligzdā vēl apmēram divas dienas, bet drīzvien tie spēj peldēt un sekot saviem vecākiem. Ienirt tie spēj astotajā dienā. Lidot jaunās ūdensvistiņas sāk 45—50 dienā, bet dzimumbriedumu sasniedz gada vecumā.[5]
Sistemātika
labot šo sadaļuŪdensvistiņai ir 5 pasugas:[1]
- G. c. chloropus — nominālpasuga, mājo Eiropā, Āzijā, arī Madeiras, Kaboverdes un Kanāriju salās;
- G. c. guami — mājo Guamas un Marianas salās;
- G. c. meridionalis — mājo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras un Svētās Helēnas salā;
- G. c. orientalis — mājo Seišelu salās, Andamanu salās, Indonēzijā, Filipīnās un Palau;
- G. c. pyrrhorrhoa — mājo Madagaskarā, Reinjonā, Maurīcijā un Komorās.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 World Bird List: Flufftails, finfoots, rails, trumpeters, cranes, limpkin, 2020
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Ūdensvistiņa Gallinula chloropus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 24. aprīlī.
- ↑ «Kurām putnu sugām pēdējā desmitgadē Latvijā klājies vislabāk un kurām – vissliktāk?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 31. janvārī.
- ↑ «Moorhen (Gallinula)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 8. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 24. aprīlī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 «ARKive: Common moorhen (Gallinula chloropus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 13. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 24. aprīlī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Dzērvjveidīgie (Gruiformes) Arhivēts 2012. gada 3. decembrī, Wayback Machine vietnē.
- Latvijas daba: Ūdensvistiņa
- The Atlas of Southern African Birds
- IBC: Common Moorhen (Gallinula chloropus) Arhivēts 2016. gada 3. aprīlī, Wayback Machine vietnē.