Pēteris Zutis (1897—1977)

Pēteris Zutis (1897—1977) bija latviešu strēlnieks, čekists, padomju politiskais un saimnieciskais darbinieks.

Pēteris Pētera dēls Zutis 20. gadu beigās Personīgā informācija Dzimis 1897. gada 26. martā Ķēču pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija Miris 1977. gada 29. jūlijā (80 gadi) Omska, Omskas apgabals, KPFSR, PSRS Nodarbošanās Omskas galvenais arhitekts

Militārais dienests Dienesta pakāpe 3. ranga kara inženieris (1941, rezervē) Dienesta laiks 1915—1930 Valsts Krievijas Impērija KSFPR PSRS Struktūra Krievijas Impērijas armija Sarkanā armija čeka—GPU—OGPU Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš

Dzīvesgājums

Piedzima 1897. gadā Ķēču pagastā. Tēvs — skolotājs, kuram par revolucionāru darbību bija liegts izglītības darbs, tāpēc viņš kā bezzemnieks strādāja par kalpu. P. Zutis (dēls) pabeidza tautskolu, līdz 1913. gadam palīdzēja tēvam, pēc tam mācījās Rīgā četrgadīgos privātos kursos, līdzās mācībām strādāja uzņēmumā.

1915. gada augustā, Pirmā pasaules kara laikā, brīvprātīgi iestājās Krievijas Impērijas armijā. Dienēja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā un 20. somu dragūnu pulkā. Kaujās pie Rīgas divreiz ievainots, saindēts ar gāzēm. Paaugstināts līdz jaunākā apakšvirsnieka dienesta pakāpei.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā bija pulka tiesas loceklis, 4. augustā kā delegāts 12. armijas deputātu kongresā balsoja par Kreiso bloku un iestājās Iskosola KSDS(b)P frakcijā. Pēc Oktobra revolūcijas bija Sarkanās gvardes vienības priekšnieka palīgs un priekšnieks, pēc tam ietilpa Smoļnija (Padomju Krievijas valdības ēka) apsardzē.

1918. gada janvārī pulku, kurā Zutis komandēja rotu, nosūtīja Augstākā virspavēlnieka N. Kriļenko mītnes rīcībā. Līdz martam Zutis ar savu rotu piedalījās kaujās pret vācu spēkiem frontes iecirknī Orša—Gomeļa—Rogačova. Marta vidū pulku pārsvieda uz Ņižņijnovgorodu sacelšanās apspiešanai, pēc tam uz Maskavu J. Dovbora-Musņicka vadīto poļu leģionāru dumpja apspiešanai. Vēlāk pulks izformēts, Zuti, atveroties vecajam ievainojumam, nosūtīja uz hospitāli Maskavā.

1918. gada 14. aprīlī Zutis sāka dienestu Sarkanajā armijā, kļuva par ieroču pārzini, pēc tam vadīja Arzamasas apriņķa (Ņižņijnovgorodas guberņa) kara komisariātu. Komandēja komunistisko bataljonu, kas apspieda sacelšanās guberņā.

1919. gada 28. janvārī Zutis pārcelts Austrumu frontes štābā. 6.—25. februārī bija Sengiļejas aizsardzības operatīvā štāba komandants un Sengiļejas kavalērijas diviziona komandieris, nosūtīts uz Buguļmu, kur kļuva par kavalērijas diviziona komandieri 5. armijā. Piedalījās kaujās pret A. Kolčaka spēkiem pie Ufas. Zutis ieteikts apbalvošanai ar Sarkanā Karoga ordeni, kuru nesaņēma.

Pēc ievainojuma 1919. gada augustā iestājās Austrumu frontes Īpašajā nodaļā, veica izlūkošanu balto spēku aizmugurē. 1. oktobrī nosūtīts uz Maskavu, kur līdz 28. decembrim strādāja par grāmatvedi un saimniecības daļas pārziņa palīgu Viskrievijas Ārkārtas komisijas Īpašajā nodaļā. Pabeidza divu mēnēšu ilgo partijas skolu. Iekļauts 7. Viskrievijas Padomju kongresa apsardzē.

Pēc paša izteiktas vēlēšanās atgriezts Austrumu frontē, kur līdz 1920. gada martam bija Īpašās nodaļas pilnvarotais. Pēc tam nosūtīts darbam jaunveidojamajā Omskas guberņas čekā, tur no 1920. gada 10. marta līdz 1922. gada 1. jūlijam bija pilnvarotais, pēc tam Ekonomiskās nodaļas priekšnieks.

Pēc tā guberņas VK(b)P komiteja iecēla Zuti guberņas Tieslietu nodaļā, kur viņs vispirms bija pārziņa vietnieks, tad Labošanas darbu apakšnodaļas pārzinis. No 1923. gada janvāra līdz 1926. gada februārim viņš kā Omskas Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks vadīja reģiona penitenciāro sistēmu. 1925. gada jūnijā ārsti diagnosticēja Zutim smagu neirostēniju un plaušu tuberkulozi.

No 1926. gada februāra līdz 1930. gada oktobrim bija Omskas dzelzceļa Strēlnieku apsardzes pārvaldes priekšnieka palīgs. Ķīnas Austrumu dzelzceļa konflikta laikā šīs pārvaldes darbiniekus sūtīja uz Tālajiem Austrumiem dzelzceļa pārvadājumu drošības uzturēšanai. 1930. gadā no rezerves ieskaitīts Apvienotās valsts politpārvaldes Omskas apriņķa nodaļā, taču drīzumā atvaļināts un turpmāk (līdz 1955. gadam) atradās armijas rezervē.

1930. gadā kļuva par Dzelzceļa transporta institūta direktora vietnieku un sāka mācīties par inženieri—celtnieku. No 1933. gada novembrim līdz 1936. gada aprīlim vadīja Omskas komunālo saimniecību. Mācības pabeidza 1934. gadā, no 1936. gada aprīļa līdz 1962. gada aprīlim bija Omskas un Omskas apgabala galvenais arhitekts.

Lielā terora laikā 1937. gadā Zutis tika izslēgts no partijas pēc viņa sniegtās pozitīvās atsauksmes par arestēto pilsētas plāna komisijas vadītāju. 1940. gadā par finanšu disciplīnas pārkāpšanu Zutim piespriests gads labošanas darbu darba vietā ar 25% algas ieturēšanu.

1939. gada 15. decembrī KPFSR Komunālās saimniecības Tautas komisariāta kolēģija apstiprināja Zuša izstrādāto Omskas pārplānošanas projektu, kurš netika īstenots, sākoties Lielajam Tēvijas karam. Šis darbs atsākts pēc kara.

30 gadus bija Omskas pilsētas padomes deputāts, PSKP pilsētas un rajona komitejas loceklis.

Kopš 1962. gada — Savienības nozīmes pensionārs. No 1965. gada vadīja apgabala apvienības «Сельхозтехника» ("Lauksaimniecības tehnika") projektēšanas biroju.

Nomira 1977. gada 29. jūlijā.

Apbalvojumi

• Svētā Jura krusts, IV un III šķira
• medaļa "Par varonīgu darbu 1941.—1945. gada Lielajā Tēvijas karā"
• medaļa "Par neskarto zemju apgūšanu"
• Darba Sarkanā Karoga ordenis (1951)
• Ļeņina ordenis (1967)
• Oktobra Revolūcijas ordenis (1977)