Ojārs Uldis Aleksis (1923–2023) bija latviešu ķirurgs, Zemessardzes Studentu bataljona kapteinis (1992—2000).

Ojārs Uldis Aleksis
Ojārs Uldis Aleksis
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 29. martā
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miris 2023. gada 11. janvārī (99 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Nodarbošanās ķirurgs

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1923. gada 29. martā Rīgā mežziņa un skolotājas ģimenē. Bērnībā dzīvoja Kupravā, mācījās Dzērbenes sešklasīgajā pamatskolā, tad Cēsu Valsts ģimnāzijā, kuru absolvēja 1941. gadā. Tad sāka studēt Rīgas Universitātes Medicīnas fakultātē, iestājās studentu korporācijā Fraternitas Lataviensis un dziedāja korī "Dziesmuvara". Otrā pasaules kara laikā 1943. gada jūnijā viņu mobilizēja latviešu leģionā, un pēc papildus apmācības kara medicīnā bijušās Paplakas muižas, tad Baltezera bērnu sanatorijas ēkās ierīkotajās kazarmās.[1]

1943. gada septembrī O. Aleksi nosūtīja uz Austrumu fronti, viņš bija 19. divīzijas 1. sanitārās rotas operāciju zāles feldšeris. Kurzemes cietokšņa lielkauju laikā viņš strādāja Irlavas kara hospitālī. Pēc kara beigām O. U. Aleksis nokļuva Sarkanās armijas gūstā un tika ieslodzīts NKVD nometnē pie Jelgavas cukurfabrikas, tad deportēts uz Gulaga "filtrācijas nometni" pie Skuratovugoļ raktuvēm, kas bija ierīkota agrākajā Ļeva Tolstoja muižā Jasnaja Poļanā pie Tulas. Strādāja ogļraktuvēs, vēlāk 18. nometnes hospitālī ārsta Nikolaja Skujas vadībā.[1] 1946. gada jūlijā O. Aleksi kopā ar N. Skuju atbrīvoja no apcietinājuma, un viņi drīkstēja atgriezties dzimtenē. 1946. gada septembrī viņš atsāka medicīnas studijas LVU Medicīnas fakultātē un voluntēja Iekšķīgo slimību propedeitikas katedrā. Pēc studiju absolvēšanas viņu 1950. gadā nosūtīja strādāt uz Ranku, tad uz Sloku.[1]

Pēc profesora Paula Stradiņa uzaicinājuma viņš sāka strādāt par Onkoloģijas (6.) nodaļas vadītāju Republikas klīniskajā slimnīcā. Profesors Stradiņš nosūtīja Dr. Aleksi papildināties pie Ukrainas profesora Nikolaja Amosova Kijivā. Atgriezies Rīgā, O. Aleksis sāka veikt pirmās torakālās ķirurģijas operācijas, taču pēc Paula Stradiņa nāves viņu pārcēla darbā uz Rīgas 1. slimnīcas Ķirurģijas klīniku, kuru vadīja Anatolijs Ņikitins. 1959. gadā O. Aleksis sāka strādāt par Rīgas Medicīnas institūta (RMI) asistentu, pēc zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanas 1973. gadā par RMI docentu. Dziedāja vīru korī "Tēvzeme".[1]

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš no 1992. līdz pat 2000. gadam bija Zemessardzes Studentu rotas ārsts, Zemessardzes štāba Medicīnas daļas priekšnieks un ekspertīzes komisijas priekšsēdētājs. Piedalījās LU Studentu biedrības un kora "Dziesmuvara" atjaunošanā, dziedāja arī Rīgas Doma draudzes korī. Darbojās Latvijas Nacionālo karavīru biedrībā un Latviešu Virsnieku apvienībā.[1]

Miris 2023. gada 11. janvārī, 20. janvārī viņu izvadīja no Rīgas Krematorijas.[1]

  • Neatliekamā torakālā ķirurģija (1981),
  • J. Heglins. Ķirurģiskā izmeklēšana (tulkojums, 1985)
  • A. Rozenfelds. Ievads alternatīvajā medicīnā (tulkojums, 1999)

Apbalvojumi un pagodinājumi

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu
  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 No ārsta Ojāra Ulda Alekša atvadoties Kamena Kaidaka arstubiedriba.lv