Nikolajs fon Volfs
Nikolajs fon Volfs (vācu: Nikolaus Boris Ernst Baron von Wolff, krievu: Никола́й Бори́сович фон Вольф, 1866—1940) bija vācbaltiešu muižnieks, Krievijas Impērijas galma ierēdnis un politiķis, Krievijas Impērijas Valsts Domes deputāts (1912—1917) no Vidzemes guberņas. Kolekcionēja holandiešu gleznas, kopš 1907. gada bija Ķeizariskās Mākslas veicināšanas biedrības (Императорское общество поощрения художеств) goda biedrs.
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļu
Dzimis 1866. gada 15. februārī Lāzberģa muižas (Fianden, tagad Jaunalūksnes pagasts) īpašnieka Burharda fon Volfa un viņa sievas Annetes Adelheides (Adeles), ģimenē.[1] 1883. gadā viņš pabeidza mācības Rīgas pilsētas ģimnāzijā un studēja tieslietas Pēterburgas Universitātē, no 1885. gada Tērbatas Universitātē. 1889. gadā N. Volfam piešķīra jurista kandidātu grādu un viņā sāka strādāt Krievijas Impērijas Ķeizara galma ministrijā (Министерство императорского двора), 1892. gada viņš bija reģistrators, bet no 1893. gada — ierēdņa palīgs Ķeizara kabinetā (Императорский кабинет). No 1895. gada viņš bija grāmatvedis ķeizarienes Aleksandras Feodorovnas birojā. 1897. gadā viņš apprecējās ar Rundāles pils īpašnieka grāfa Platona Zubova brāļa mazmazmazmeitu Annu (1875—1946).
1900.-1912. gadā Volfs bija ķeizara rūpnīcu vadītājs Pēterburgā, īstenais valsts padomnieks (1908). 1912. gadā viņu ievēlēja par Krievijas Impērijas Valsts Domes deputātu (1912—1917) no Vidzemes guberņas, bija finanšu komisijas priekšsēdētāja vietnieks, bibliotēkas komisijas priekšsēdētājs. Līdztekus viņš bija arī Vidzemes landrāts (1912—1914) un Valkas apriņķa goda miertiesnesis (1913—1916). 1915. gada jūnijā viņš piedalījās Livonijas muižniecības konventā.
Pēc Oktobra revolūcijas viņš emigrēja uz Vāciju, strādāja Berlīnes Valsts īpašuma departamentā (1919—1924), pēc tam vadīja Vācijas Rūpniecības obligāciju bankas darbību (1925—1930). No 1932. gada viņš darbojās dažādās vācbaltiešu dižciltīgo sabiedriskajās organizācijās. Miris 1940. gada 23. maijā Berlīnē.