Filozofu kuģi

"Filozofu kuģi" (krievu: философский пароход) ir nosaukums akcijai un kuģiem, ar kuriem 1922. gadā no Padomju Krievijas tika izraidīti vietējās inteliģences pārstāvji — akadēmiķi, profesori, žurnālisti, studenti, filozofi un citi.

1922. gada maijā Vladimirs Ļeņins nosūtīja vēstuli Viskrievijas Ārkārtas komisijas vadītājam Feliksam Dzeržinskim, aicinot organizēt rakstnieku un akadēmiķu darbu izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai tajos nav pret Padomju totalitāro režīmu vērstu uzskatu. Naktī uz 16. augustu vairāki intelektuāļi tika apcietināti.^[1]

Deportācijas aizsākās tā paša gada rudenī. Galvenokārt cilvēki tika izsūtīti ar kuģi Oberbürgermeister Haken un Preussen, kas 1922. gada septembrī un novembrī kopumā transportēja vairāk nekā 160 krievu inteliģences pārstāvjus un viņu ģimenes. Trīs aizturēšanas sarakstos tika iekļauti 228 cilvēki, no kuriem 32 bija studenti. Kuģu ceļš sākās Petrogradā (mūsdienu Sanktpēterburgā), no kurienes deportējamie tika vesti uz Štetinu Vācijā (mūsdienās Ščecina Polijā). Par atgriešanos Padomju Krievijā viņi tiktu nošauti.

Vēlāk 1922. gadā citi intelektuāļi tika transportēti ar vilcienu uz Rīgu Latvijā vai ar kuģi no Odesas uz Stambulu.

Var uzskatīt, ka izsūtītie bija pirmie Padomju režīma disidenti, lai gan sevi par tādiem neuzskatīja. Filozofu kuģu akcija tiek vērtēta dažādi. Tajā laikā presē (vispirms laikrakstā "Pravda") akcija tika sludināta kā humānākais veids, kā cīnīties ar disidentismu.^[2] Izsūtītie savā veidā tika pasargāti no nonāvēšanas, kas notika vēlākajās disidentu iznīcināšanas akcijās.^[1] Filozofu kuģu akcija bija arī tiešs cilvēktiesību pārkāpums, kā arī veids, kā valdība atbrīvojās no saviem politiskajiem pretiniekiem.^[3]

Ievērojamākie izraidītie

Piemineklis izraidītajiem intelektuāļiem Sanktpēterburgā

Vladimirs Abrikosovs,
Jūlijs Aikhenvalds,
Nikolajs Berdjajevs,
Boriss Bruckus,
Sergejs Bulgakovs,
Semjons Franks,
Ivans Iļjins,
Ābrams Saulovičs Kagans (lektors/izdevējs; tēvs arhitekts Anatols Kagans),
Ļevs Karsavins (balerīnas Tamāras Karsavinas brālis; arestēts atkal 1940. gadā un izsūtīts uz gulagu, kur viņš nomira 1952. gadā),
Aleksandrs Kizeveters,
Nikolajs Loskis,
Mihails Osorgins,
Pitirims Sorokins (ar vilcienu),
Fjodors Stepuns.

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Džeks Filipss. «The ‘Philosophers’ Ships’ That Were Used to Silence Early Soviet Intellectuals». theepochtimes.com. Epoch Times, 2017. gada 29. martā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 14. aprīlī.
↑ Ēriks Grundhauzers. «The Ships That Helped Silence the Early USSR’s Intellectuals». atlasobscura.com. Atlas Obscura, 2017. gada 14. februārī. Skatīts: 2017. gada 14. aprīlī.
↑ Aleksandrs Razins, Tatjana Sidorina. «The Philosophers’ Ship». philosophynow.org. Skatīts: 2017. gada 14. aprīlī.

Literatūra

Lesley Chamberlain, Lenin's Private War: The Voyage of the Philosophy Steamer and the Exile of the Intelligentsia, St Martin's Press, 2007; ISBN 0-312-36730-9
V. G. Makarov, V. S. Khristoforov: «Passazhiry ‹filosofskogo parokhoda›. (Sud’by intelligencii, repressirovannoj letom-osen’ju 1922g.)». // Voprosy filosofii 7 (600) 2003, p. 113-137 [contains a list with biographical information on Russian intellectuals exiled 1922-1923].

[epoch-1] 1,0 ^1,1 Džeks Filipss. «The ‘Philosophers’ Ships’ That Were Used to Silence Early Soviet Intellectuals». theepochtimes.com. Epoch Times, 2017. gada 29. martā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 14. aprīlī.

[2] Ēriks Grundhauzers. «The Ships That Helped Silence the Early USSR’s Intellectuals». atlasobscura.com. Atlas Obscura, 2017. gada 14. februārī. Skatīts: 2017. gada 14. aprīlī.

[3] Aleksandrs Razins, Tatjana Sidorina. «The Philosophers’ Ship». philosophynow.org. Skatīts: 2017. gada 14. aprīlī.

[1]

[2]

[3]