Pauls Kundziņš
Pauls Kundziņš (dzimis 1888. gada 4. februārī, miris 1983. gada 8. novembrī) bija latviešu arhitekts, etnogrāfs un Latvijas Universitātes profesors. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātājs un pirmais vadītājs (1924—1933). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
| Pauls Kundziņš | |
|---|---|
 | |
| Dzimis |
1888. gada 4. februārī Smiltenes pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miris |
1983. gada 8. novembrī (95 gadu vecumā) Helifeksa,  Kanāda |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | arhitektūra |
| Mācījies | Rīgas Politehniskais institūts |
Biogrāfija
labot šo sadaļuPauls Kundziņš dzimis 1888. gada 4. februārī Smiltenes mācītājmuižā kā mācītāja Kārļa Kundziņa un Šarlotes (dzimušas Eggert) dēls. 1907. gadā absolvēja Tērbatas pilsētas ģimnāziju un 1908. gadā uzsāka arhitektūras studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. Studijas beidza 1913. gadā iegūstot arhitektūras inženiera grādu. Sāka strādāt arhitekta Eižena Laubes birojā Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā viņu iesauca Krievijas impērijas armijā.[1]
No 1919. gada viņš sāka strādāt Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē par pasniedzēju. Bija gan katedras vadītājs, gan arī fakultātes dekāns. Pēc P. Kundziņa projekta celts Uzvaras piemineklis Cēsīs un 1926. gada Sesto latvju vispārējo dziesmu svētku brīvdabas estrāde Esplanādes laukumā.
Projektēja vairākas Latvijas baznīcas (Ikšķiles luterāņu baznīcu, Viesītes luterāņu baznīcu, jauno Usmas baznīcu u.c.) kā arī citas sabiedriskās un dzīvojamās ēkas. No 1924. gada ir Pieminekļu valdes loceklis. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāti organizēja Latvijas tautas celtniecības materiālu vākšanu un publicēšanu.
Pauls Kundziņš bija galvenais Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izveides iniciators un tā pirmais vadītājs no 1924. līdz 1933. gadam. 1933. gadā aizstāvēja doktora disertāciju „Dzīvojamā rija Latvijā”.
Otrā pasaules kara beigās devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur bijis profesors un fakultātes dekāns Baltijas Universitātē. No 1949. līdz 1952. gadam strādāja Stokholmas Etnoloģijas institūtā. Vēlāk pārcēlies uz Kanādu kur turpināja darbu projektēšanā, etnoloģijā un latviešu tautas celtniecības pētniecībā. Ilgu laiku bija Latvijas arhitektu biedrības priekšnieks.[1]
1952. gadā izdeva monogrāfiju „Latvju sēta”. Vairāk nekā 100 zinātnisku rakstu un publikāciju autors.
Pauls Kundziņš miris 1983. gada 8. novembrī Helifeksā, Kanādā.[2][3]
Projektētās ēkas un būves
labot šo sadaļu- Uzvaras piemineklis Cēsīs (1924)
- Sesto latvju vispārējo dziesmu svētku brīvdabas estrāde Esplanādē (1926)
- Allažu luterāņu baznīca (1927)
- Nītaures luterāņu baznīca (1928)
- Ikšķiles luterāņu baznīca (1932)
- Lielvārdes luterāņu baznīca (1932)
- Usmas jaunā luterāņu baznīca (1935)
- Vangažu luterāņu baznīcas atjaunošana (1935)
- Valsts bankas paviljons Zemgales apgabala izstādē Jelgavā (1937)
- Viesītes luterāņu baznīca (1939)
- Dobeles latviešu biedrības nams (1939)
-
Paula Kundziņa zīmogs uz Bērzmuižas kungu mājas pārbūves projekta par skolu 1925. gadā. -
Kundziņa projektētā Ādama Tērauda pamatskola (pēc 1931).
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Triju Zvaigžņu ordenis — 4. šķira Nr. 892 (1929)[4]
- Triju Zvaigžņu ordenis — 3. šķira Nr. 946 (1935)[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Zagarins.net
- ↑ «Laiks. - 1983.g. 3. decembris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2016. gada 18. martā.
- ↑ Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 179-180. lpp. ISBN 9789934827051.
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr. 261 (16.11.1929), 3. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 18.03.2016.
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr.262 (16.11.1935), 2. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 18.03.2016.