Konstantīns Koniks
Konstantīns Koniks (igauņu: Konstantin Konik; 1873—1936) bija igauņu ārsts un politiķis. Igaunijas Glābšanas komitejas loceklis (1918).
| Konstantīns Koniks Konstantin Konik | |
|---|---|
 | |
| Igaunijas Izglītības ministrs (1933) | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1873. gada 31. decembrī Tērbata, Vidzemes guberņa (tagad  Igaunija) |
| Miršanas dati |
1936. gada 3. augustā (62 gadu vecumā) Tartu, Igaunija |
| Tautība | igaunis |
| Profesija | ārsts |
| Augstskola | Tērbatas Universitāte |
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1873. gada 31. decembrī (19. decembrī pēc VS) Tērbatā važoņa ģimenē. Mācījās Tērbatas ģimnāzijā, studēja Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē (1893—1898), studiju laikā iestājās Igauņu Studentu biedrībā. Strādāja par cukurfabrikas ārstu Ukrainā, tad 1903. gadā nokārtoja medicīnas zinātņu doktora eksāmenu Jaunkrievijas universitātē, strādāja par Odesas slimnīcas ārstu. Piedalījās Krievu - japāņu karā, pēc atgriešanās dzimtenē 1908. gadā aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju un strādāja par Tallinas ārstu, vadīja pilsētas veselības dienestu.
Pēc Februāra revolūcijas gadā Koniks piedalījās Igaunijas Darba partijas (Eesti Tööerakond) dibināšanā, bija Autonomās Igaunijas guberņas Veselības aprūpes departamenta vadītājs. Kad 1918. gada 18. februārī sākās plašs vācu armijas uzbrukums (operācija "Dūres sitiens") no pozīcijām Latvijā un Igaunijas arhipelāga salās, Pagaidu zemes padomes Vecāko padome 19. februārī izveidoja Igaunijas Glābšanas komiteju trīs cilvēku sastāvā, kurā bija Konstantīns Petss, Jiri Vilmss un Konstantīns Koniks. Vācu okupācijas laikā 1918. gada augustā Koniku apcietināja un atbrīvota tikai pēc Novembra revolūcijas Vācijā. Igaunijas brīvības cīņu laikā Koniks bija Iekšlietu ministrijas Vispārējās veselības administrācijas vadītājs (1918—1920) un Satversmes sapulces loceklis (1919—1920).
1920. gadā viņš pārtrauca politisko darbību, bija Tartu Universitātes ķirurģijas profesors (1920-1936), Medicīnas fakultātes dekāns (1920-1931) un Tartu Universitātes Brūču klīnikas vadītājs (1920-1933).
1932. gadā viņu ievēlēja par Parlamenta deputātu un viņš neilgi bija Igaunijas Republikas izglītības un sociālo lietu ministrs Jāna Tenisona ceturtajā valdībā (1933). Miris pēc smadzeņu triekas 1936. gada 3. augustā.