Mailīte
- Šis raksts ir par zivi. Par citām jēdziena Mailīte nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Mailīte (Phoxinus phoxinus) ir sapalu dzimtas (Leuciscidae) saldūdens zivs, kas sastopama Eiropā un Āzijā.[1] Galvenokārt tā mājo vēsās (12—20 °C) upītēs un upēs, kā arī ar skābekli labi apgādātos ezeros un dīķos. Mailīte ir ļoti sabiedriska un uzturas lielos baros. Tā ir zinātnieku iecienīta zivtiņa, kuru izmanto dažādiem pētījumiem laboratorijās, piemēram, zivju maņu orgānu pētījumiem.[1] Makšķernieki mailīti dažreiz izmanto kā ēsmas zivtiņu.
| Mailīte Phoxinus phoxinus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Starspures (Actinopteri) |
| Kārta | Karpveidīgās (Cypriniformes) |
| Dzimta | Sapalu dzimta (Leuciscidae) |
| Ģints | Mailītes (Phoxinus) |
| Suga | Mailīte (Phoxinus phoxinus) |
 Mailīte Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Mailīte mājo Eirāzijas Atlantijas okeāna (Ziemeļu un Baltijas jūru ieskaitot) upju baseinos, Ziemeļu Ledus un Klusā okeāna upju baseinos. Izplatības areāls rietumos sākas ar Garonnas upes baseinu Francijā un austrumu virzienā turpinās līdz Anadiras un Amūras baseiniem Krievijas austrumos, kā arī tā mājo Korejas pussalā. Lielbritānijā tā sastopama līdz 58° ziemeļu paralēlei, bet Skandināvijā un Krievijā līdz ziemeļu okeāna krastiem. Dienvidos robežbaseins Eiropā ir Rona. Sibīrijā tā sastopama Volgas augštecē un vidusdaļā, Urālu upēs, Balhaša ezerā Kazahstānā un Sirdarjas augštecē.[1]
Latvijā
labot šo sadaļuLatvijā mailīte sastopama daudzās upēs, arī strautos un meliorācijas grāvjos, vairākus kilometrus no ietekas upēs. Ezeros parasti nav sastopama, lai gan literatūrā attiecināta uz Odzes un Babītes ezeriem.[2]
Izskats
labot šo sadaļu
Mailīte ir neliela zivtiņa. Tās garums ir līdz 14 cm, lai gan visbiežāk nepārsniedz 7 cm,[1] lielākais iespējamais svars 27 g. Latvijā mailīte aug līdz 8 cm garumam, un tās svars ir 8 g.[2] Ķermenis samērā slaids, šķērsgriezumā ieapaļš. Mute vērsta uz priekšu vai nedaudz uz leju. Mugura un sānu augšdaļa zaļganbrūna ar brūnganmelniem plankumiem. Sānu apakšdaļa zilgani, zaļgani vai dzeltenīgi sudrabaina. Vēders bālgans. Gar sānu vidu gareniska lielāku tumšu plankumu rinda. Pirms nārsta tēviņiem uz galvas izveidojas nārsta kārpiņas, daļai īpatņu uz vēdera novērojami sarkani plankumi.[2] Nelielo mailīti var sajaukt ar lašu dzimtas zivju mazuļiem, bet mailītei nav taukspuras.[2]
Uzvedība un barība
labot šo sadaļuMailīte ir saldūdens zivs, sastopama vēsās, ar skābekli bagātās ūdenstilpēs, sākot ar nelielām, straujām upītēm un beidzot ar lielām, plašām ziemeļu zemieņu upēm un ezeriem.[1] Tā uzturas baros, kas peld tuvu ūdens virsmai un ir ļoti tramīgi. Tēviņi un mātītes veido atsevišķus barus, kas nārstošanas vietās ierodas atšķirīgos laikos.[1] Ziemā mailīte izvietojas bedrēs ar substrātu, salien alās un zem augu saknēm, vietās ar lēnu straumi.[1][2] Barojas ar aļģēm, atmirušām augu daļām, planktonu, moluskiem, vēžveidīgajiem un kukaiņiem.[1][2]
Vairošanās
labot šo sadaļuMailītei dzimumgatavība iestājas 1—3 gadu vecumā, sasniedzot 4—7 cm garumu. Auglība 0,1—10,9 tūkst. ikru. Nārsto laikā no aprīļa līdz augustam, Latvijā no maija līdz jūlijam, kad ūdens temperatūra ir 7—20°C. Nārsts notiek 5—60 cm dziļumā, tādēļ mailītes migrē pa upēm uz augšu, līdz tās kļūst seklas.[1][2] Mailītei raksturīgs porciju nārsts, kas notiek 3—5 piegājienos ar apmēram 15 dienu starplaiku. Kopējais nārsta ilgums 1—2 mēneši.[2] Ikru nēršana notiek uz tīras, ar granti klātas grunts, vietā, ko labi apskalo straumes.[1] Ikri pielīp pie augiem, akmeņiem un cita substrāta, to attīstība ilgst 2—14 dienas, atkarībā no ūdens siltuma.[2] Piemēram, ūdenī, kas 18°C silts, ikri attīstās 4—5 dienas.[1] Mailīte var sasniegt 13 gadu vecumu.[2]