Mūrmuižas kauja
Mūrmuižas kauja (zviedru: Slaget vid Gemauerthof, krievu: Битва при Гемауертгофе) notika 1705. gada 16. jūlijā Lielā Ziemeļu kara laikā Svētes upes krastos netālu no Mūrmuižas (vācu: Gemauerthof) Zemgalē starp uzbrūkošo Krievijas caristes karaspēku Borisa Šeremetjeva vadībā un aizstāvošos Zviedrijas karaspēku Kurzemes gubernatora Ādama Lēvenhaupta (Adam Ludwig Lewenhaupt) vadībā.
| Mūrmuižas kauja Battle of Gemauerthof | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Lielais Ziemeļu karš | |||||||
.jpg) Mūrmuižas kaujas attēls no Broces kolekcijas | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
.svg){kind=small} Zviedrijas impērija |
 Krievijas cariste | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Ādams Lēvenhaupts |
Boriss Šeremetjevs | ||||||
| Spēks | |||||||
|
7 000:[2] 3 000 kavaleristu, 17 pulka lielgabali |
3 600 kājnieku, 8 000–14 000 dragūnu, 2 000 partizānu, 16 lielgabalu | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
1 900:[2] 1 000 ievainoti |
2 000 nogalināti, 2 000–3 000 ievainoti, 400 sagūstīti | ||||||
Zviedrijas karaspēkam (ap 7000 vīru) Kurzemes un Piltenes gubernatora Ādama Lēvenhaupta vadībā izdevās sakaut daudz lielāko krievu karaspēku (ap 12 000 vīru). Pēc krievu dargūnu uzbrukuma Zviedrijas karaspēks sakopoja spēkus un atspieda krievus atpakaļ, līdz viņi pievakarē atkāpās uz Mežotni. Zviedri kaujā zaudēja ap 1900 karavīru, krievu zaudējumi bija daudz lielāki, jo zviedri esot ieguvuši 13 lielgabalu, 9 karogus, 400 gūstekņu un visus vezumus.
Priekšvēsture
labot šo sadaļuPēc tam, kad Saksijas armija neveiksmīgi uzbruka zviedru Vidzemei 1700. gadā un tika uzvarēta Daugavas lejteces Spilves pļavās ("Daugavas kauja") 1701. gada jūlijā, tā atkāpās uz Poliju. Mazgadīgais hercogs Frīdrihs Vilhelms kopā ar māti devās pie sava mātesbrāļa Prūsijas hercoga Frīdriha, kurš 1701. gadā tika kronēts par pirmo Prūsijas karali. Kurzemes hercoga aizbildnis Ferdinands Ketlers, kas Daugavas kaujā komandēja hercogistes karaspēku, aizbēga uz Dancigu, kur pavadīja visu tālāko mūžu.
Zviedrijas karaļa Kārļa XII komandētais karaspēks savukārt pilnīgi sakāva krievu armiju pie Narvas cietokšņa 1700. gada novembrī. Kārlis XII nolēma vispirms iekarot Kurzemes un Zemgales hercogisti, tad Polijas-Lietuvas kopvalsti un piespiest Saksiju izstāties no kara. 1701. gadā Kurzemes landtāgs zviedru okupētajā hercogistē atteicās atzīt mazgadīgā Frīdriha Vilhelma aizbildni Ferdinandu Ketleru par Kurzemes hercogu. Kad 1703. gadā mazgadīgā hercoga māte Potsdamā ottreiz apprecējās ar Baireitas markgrāfu Kristiānu Ernestu, Kurzemes landtāgs viņai atņēma pavaldones tiesības. Par Kurzemes un Piltenes gubernatoru Zviedrijas karalis iecēla ģenerālmajoru Ādamu Lēvenhauptu.
Baltijas provinču aizsardzībai tika atstāta samērā neliela zviedru karaspēka daļa. Pēteris I ātri reorganizēja armiju un uzsāka Baltijas kara flotes izveidi. 1702. gadā krievi Šeremetjeva vadībā iebruka Igaunijā un Vidzemē, 18. jūlijā smagi sakaujot zviedrus kaujā pie Omuļiem netālu no Valkas un pamatīgi izpostot iekarotās teritorijas. 1703. gadā krievi ieņēma Ingriju un 1704. gada vasarā ieņēma Tērbatas un Narvas cietokšņus. 1705. gada vasarā Pēteris I nolēma doties uz Poliju-Lietuvu, pirms tam sakaujot zviedru karaspēka daļas Kurzemes un Zemgales hercogistē.
Pēteris I no savas bāzes nometnes Polockas cietoksnī uzdeva Šeremetjevam ar 9500 jātniekiem un 2500 kājniekiem doties uz Jelgavu, kur bija izvietotas zviedru karaspēka daļas, kas nepieciešamības gadījumā varēja doties palīgā galvenajai zviedru karaspēka daļai Polijā un Saksijā. 11. jūlijā krievi sasniedza Mežotni pie Lielupes, bet zviedri ieņēma aizsardzības pozīcijas gar Svētes upi. Šeremetjevs nosūtīja uz Jelgavu 1400 jātniekus ģenerālmajora Rūdolfa Fēliksa Bauera vadībā, kas 12. jūlija naktī iebruka Jelgavas pilsētā, pārvarot pilsētas vaļņus. Uzbrukt Jelgavas pilij krievi neuzdrošinājās un pēc dažām stundām Jelgavu atstāja.[4]
Kaujas norise
labot šo sadaļu
15. jūlijā Zviedrijas armija pie Mūrmuižas izkārtojās kaujas gatavībā – flangos tika nolikta kavalērija, centrā artilērija un kājnieki pulkveža Berndta Otto Štakelberga vadībā, bet aizmugurē nelielu daļu vienību izvietoja pamīšus un ar atstarpēm. Labajā pusē atradās purvs, bet kreisajā – upe. Kopumā Lēvenhauptam bija ap 3000 kājnieku un ap 4000 jātnieku, ieskaitot 300 Sapjehas armijas lietuviešus Vladislava Bilēviča (Billewicz) vadībā. Savukārt Šeremetjevs ar vairāk nekā 10 000 vīriem nolēma doties pretī ienaidniekam un nākamās dienas pēcpusdienā jau nonāca tiešā pretinieku tuvumā. Lai gan Krievijas armija bija izkārtota kaujas ierindā, Šeremetjevs nevēlējās uzsākt kauju, bet no rīta izmānīt pretinieku no viņa labajām pozīcijām.
Kad Lēvenhaupts izvirzīja uz priekšu četras kavalērijas vienības, krievu dragūni pulkvežu Kropotova un Ignatjeva vadībā metās uzbrukumā bez Šeremetjeva pavēles. Pēc vairāk nekā četras stundas ilgas kaujas, iestājoties naktij, krievi atkāpās, atstājot 13 lielgabalus, daļu vezumu un nogalinot Jelgavā saņemtos zviedru gūstekņus. Drīz vien viņi nonāca Biržos un pēc tam provianta trūkuma dēļ devās vēl tālāk līdz pat Anīkščiem. Savukārt zviedri pāris dienu pēc kaujas aizgāja uz Jelgavu.[4]
Sekas
labot šo sadaļuKad ziņa par Šeremetjeva atkāpšanos sasniedza Pēteri I, viņš 1. augustā kopā ar leibgvardes 13 bataljoniem izgāja no Viļņas. 7. augustā Krievijas karaspēks sasniedza Biržus, kur Pēteris I pavēlēja ģenerālmajoram K. Ē. Rennem ierasties pēc divām dienām Bārbelē, lai apvienotos ar Šeremetjevu. Lēvenhaupts aizveda lielāko daļu Zviedrijas armijas pāri Daugavai pie Rīgas, atstājot Jelgavā tikai 600 vīru pulkveža Jērāna Knorringa vadībā.
1705. gada 13. augustā Krievijas armijas avangards pulkveža Gebharda Kārļa Pflūga vadībā ieņēma Jelgavas pilsētu, bet zviedru garnizons nocietinājās Jelgavas pilī. Nākamajā dienā pienāca galvenie krievu spēki ar 16 500 vīriem, kurus vadīja infantērijas ģenerālis Aņikita Repņins, bet cars Pēteris I piedalījās kampaņā kā Preobraženskas pulka grenadieru rotas kapteinis. Redzot, ka bez smagās artilērijas uz salas esošo pili nevar ieņemt cars pavēlēja no Polockas pa Daugavu atgādāt aplenkuma lielgabalus. Gaidīt nācās vairāk nekā divas nedēļas, bet, kad 2. septembrī sākās pils apšaude, nākamās dienas vakarā pēc sarunām tika noslēgts kapitulācijas akts, kuru krievu vārdā parakstīja A. Repņins, bet zviedru – komandants J. Knorrings.[4]
Pēc tam, kad 1706. gada 3. februārī zviedru karaspēks kaujā pie Frauštates Silezijā uzvarēja sakšu armiju, 1707. gada martā krievu armija atstāja Kurzemi, kuru atkal pārņēma zviedri.
Piemiņas vieta
labot šo sadaļu1935. gadā Latvijas valdība kopā ar zviedriem Mūrmuižas kaujas vietā izveidoja pieminekli (tēlnieks Pēteris Ārendts) ar uzrakstu latviešu un zviedru valodā: "1705. gada 16. jūlijā šajā vietā zviedru karapulki Ādama Ludviga Lēvenhaupa vadībā uzvarēja spēcīgāku ienaidnieku". Svētes upes kreisajā krastā uzstādīts piemineklis kritušo zviedru karavīru kapavietā. Leģenda stasta, ka Svētes upes atvarā esot nogremdēta dzelzs naudas lāde ar karaspēka kasi.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Peter Ullgren, Det stora nordiska kriget 1700-1721 (2008) Stockholm, Prisma. p. 128. ISBN 978-91-518-5107-5
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 The Battle of Gemäuerthof, 16 July 1705, H.E. Uddgren. "Karolinska Förbundets Årsbok 1913" (Translated by Dan Schorr)
- ↑ 3,0 3,1 Gordon A. The History of Peter the Great, Emperor of Russia: To which is Prefixed a Short General History of the Country from the Rise of that Monarchy: and an Account of the Author's Life, Volume 1. Aberdeen. 1755. pp. 197–202
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Mārīte Jakovļeva. KARADARBĪBA KURZEMES HERCOGISTĒ UN LIETUVAS PIEROBEŽĀ (1703. gada vasara – 1705. gads) Arhivēts 2019. gada 18. augustā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2009, Nr 3
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Mūrmuižas apkārtnes ceļvedis
- Mūrmuižas kaujas pieminekļa attēls
- Mūrmuižas kaujas norise maketos (angliski)
Koordinātas: 56°25′48″N 23°31′45″E / 56.43000°N 23.52917°E