Atvērt galveno izvēlni

Lidvāvere (Pteromys volans) ir viena no vāveru dzimtas (Sciuridae) grauzēju sugām, kas sastopama Eirāzijas ziemeļdaļā.[1] Izdala 4 pasugas.[2] Tās tuvākā radiniece ir Japānas lidvāvere (Pteromys momonga), ar kuru kopā veido Eirāzijas lidvāveru ģinti (Pteromys).[2] Latvijas Dabas muzejs lidvāveri ir izraudzījies par 2006. gada dzīvnieku Latvijā.[3]

Lidvāvere
Pteromys volans (Linnaeus, 1758)
Lidvāvere
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaGrauzēji (Rodentia)
DzimtaVāveres (Sciuridae)
CiltsLidvāveres (Pteromyini)
ĢintsEirāzijas lidvāveres (Pteromys)
SugaLidvāvere (Pteromys volans)
Lidvāvere Vikikrātuvē

IzplatībaLabot

 
Dobumainie koki lidvāverei nepieciešami migām

Lidvāvere izplatīta plašā areālā Eirāzijas ziemeļu daļā, no Somijas un Baltijas valstīm līdz Ķīnas ziemeļaustrumiem Klusā okeāna piekrastē. Sastopama Igaunijā, Latvijā, Somijā, Krievijā, Mongolijā, Korejas pussalā un Ķīnas ziemeļos, arī Sahalīnā un Hokaido salā Japānā. Sugu uzskata par izmirušu Lietuvā un, iespējams, arī Baltkrievijā.[1][4] Sastopama no jūras līmeņa līdz 2500 m virs jūras līmeņa (līdz mežu robežlīnijai Ķīnas un Mongolijas kalnos).[1]

Somijā lidvāvere joprojām ir parasta suga, tomēr pēdējās desmitgadēs to skaits jūtami samazinājies. Populācijas vērtējums 2005. gadā — ap 140 000 mātīšu. Igaunijā reģistrētas ap 50 lidvāveres atradnes, daļa Latvijas robežas tuvumā.[1][4] Eiropas populācija galvenokārt samazinās veco mežu izciršanas dēļ, samazinoties piemērotai dzīves videi. Izplatību ļoti negatīvi ietekmē mežu masīvu sadrumstalošana — lidvāvere izvairās pa zemi šķērsot plašas, klajas teritorijas. Ietekmē arī lapkoku izciršana. Lapkoki lidvāverēm ir būtisks barības avots ziemā, bet dobumainie koki nepieciešami migām.[4] Sibīrijas populāciju ietekmē lidvāveru medības, tās medī ādu ieguvei.[4]

LatvijāLabot

Latvija atrodas lidvāveres izplatības areāla dienvidrietumu malā. Apdzīvo mežus, kuros aug egles un lapkoki, it sevišķi vecas vai vidēji vecas, dobumainas apses. 19. gadsimta sākumā tā apdzīvoja gandrīz visu Latvijas teritoriju, bet 20. gadsimtā bija sastopama vairs tikai Vidzemē. Pēdējo 20—25 gadu laikā novērota ļoti reti, tikai valsts ziemeļaustrumu daļā. Pēdējā zināmā lidvāveres atradne bija dabas liegumā "Gruzdovas meži", Balvu pusē, bet kopš 2005. gada dzīvnieks tur vairs netika konstatēts.[5][6] 2013. gadā lidvāvere tika novērota, cērtot mežu Liepnas tuvumā.[6]

Galvenais lidvāveres izzušanas cēlonis ir mežu izciršana, kas rada biotopu fragmentāciju, piemērotu koku (apšu) izciršana un plēsēju (caunu un pūču) savairošanās.[5] Nākotnē sagaidāma situācijas pasliktināšanās attiecībā uz piemērotu biotopu klātbūtni. Dabas liegumos, kur mežsaimnieciskā darbība ir ierobežota, vecās apses atmirst vecuma dēļ, bet dabiskie traucējumi (ugunsgrēki un vējlauzes) nav pietiekoši, lai sāktos apšu audžu atjaunošanās. Savukārt, kaut arī saimnieciskajos mežos jaunu apšu ir salīdzinoši daudz, pastāv liela iespēja, ka tās tiks nocirstas, pirms sasniegušas savu bioloģisko vecumu.[6] Lidvāvere Lavijā ir iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.[5]

Izskats un īpašībasLabot

Lidvāvere ir neliela auguma vāvere ar plakanu, garu asti. Mātītes nedaudz lielākas nekā tēviņi. Ķermeņa (bez astes) garums 12—23 cm, astes garums 9—14 cm, svars 95—170 g.[7][8]nakts un krēslas dzīvniekam, raksturīgas lielas un melnas acis.[5] Pakaļkājām 5, priekškājām 4 samērā īsi pirksti ar ļoti labi attīstītiem gariem, līkiem nagiem. Pakaļkājas mazliet īsākas par priekškājām, toties aizmugurējās pēdas izteikti garākas nekā priekšējās, to garums līdz 5 cm.[7][8] Uz priekškājām zem lidošanas membrānas lidvāverei ir piesis.[9] Mātītēm ir 8 zīdekļi.[4]

Kažoka matojums biezs, garš un mīksts. Tā krāsa vasarā mugurpusē dzeltenpelēka, ziemā tumši pelēka. Pavēdere balta visu gadu.[8] Priekškājas no kakla nodala melna svītra. Iezīmīgākā lidvāveres īpatnība ir ādas kroka jeb planēšanas membrāna, kas lēciena brīdī izplešas kā izpletnis. Atrodas starp priekškājām un pakaļkājām un palīdz lidvāverei planēt no koka uz koku.[5] Atšķirībā no citām lidvāveru sugām, membrāna nesavieno pakaļkājas ar astes pamatni. Planēšanas krokas maliņu izceļ īpaši mīksts matojums.[8]

Pēdu nospiedumiLabot

Pēdu nospiedumu grupa nedaudz atgādina vāveres pēdu nospiedumus. Lidvāveres nekad neizsviež pakaļkājas uz priekšu aiz priekškājām, tāpēc priekškāju nospiedumi vienmēr atrodas priekšā pakaļkāju nospiedumiem un novietoti platāk par tiem, paralēli viens otram. Reizēm lidvāvere lec tikai uz pakaļkājām. Pakaļkāju pēdu nospiedumi garāki, platāki par priekškāju pēdu nospiedumiem. Priekškāju pēdu nospiedumi arī vairāk noapaļoti. Pakaļkāju nospiedumos salīdzinoši labi iezīmējas nagu nospiedumi.[7]

IeradumiLabot

 
Lidvāvere izmanto arī cilvēka izliktus putnu būrīšus
 
Raksturīgākā pazīme, kas vēsta par lidvāveru klātbūtni, ir oranžiem rīsa graudiņiem līdzīgie ekskrementi, kas sakrājas apdzīvoto koku pakājē

Lidvāvere ir koku dobumos dzīvojoša suga, kurai nepieciešamas jauktas, brieduma vecumu sasniegušas egļu, priežu, ciedru, apšu, bērzu un alkšņu audzes, kurās izauguši arī otrā stāva skujkoki. Lielie lapkoki ir gan svarīgs barības avots ziemā, gan vieta migu ierīkošanai. Īpaši nozīmīgas ir apses, kurās lidvāvere visbiežāk var atrast piemērotu dobumu dzīvošanai, un egles, kas kalpo kā aizsegs, slēpjoties no plēsējiem — pūcēm un meža caunas. Lidvāvere ir nometnieks un galvenokārt uzturas apmēram 50—60 m attālumā ap savu midzeni, reti attālinoties tālāk.[1][4][6]

Dzīvo pa vienai, bet vairošanās sezonā ģimenēs.[4] Aktīva nakts laikā. Galvenokārt uzturas koku galotnēs, veikli, bez trokšņa kāpelē, pārvietojoties straujām kustībām, vai planē, izvēršot kājas un izplešot lidojamo membrānu, lecot no viena koka uz otru. Planējot spēj nolidot līdz 100 m tālu, pie tam lidvāvere lidojuma laikā ar astes palīdzību spēj mainīt virzienu. Pa zemi pārvietojas reti, galvenokārt ar īsiem lēcieniem.[4][7] Dienu lidvāveres pavada koku dobumos no sūnam un ķērpjiem (visbiežāk usnejām) veidotās migās. Reizēm izmanto arī cilvēka izliktus putnu būrīšus, ja vien to skreja ir piemērotā izmērā. Ārpus koka dobuma ligzdu neveido. Raksturīgākā pazīme, kas vēsta par lidvāveru klātbūtni, ir oranžiem rīsa graudiņiem līdzīgie ekskrementi, kas sakrājas šo zvēriņu apdzīvoto koku pakājē.[4][10] Lidvāveres nedodas ziemas guļā, tomēr ziemā to diennakts aktivitātes laiks ir daudz īsāks, un reizēm vairākas diennaktis tā neatstāj migu. Ziemas periodā lidvāvere arī mazāk barojas.[4][8]

BarībaLabot

Lidvāvere galvenokārt ir augēdāja. Barojas ar riekstiem, priežu sēklām, ogām, noteiktu sugu lapkoku jaunajiem dzinumiem, pumpuriem, lapām un mizu, skujām un ziedputekšņu spurdzēm (alkšņu un bērzu).[4][5] Dažreiz barojas arī ar kukaiņiem, putnu olām un mazuļiem. Praktiski visu aktivitātes laiku izmanto barības meklējumiem. Nereti uz ziemu koku dobumos izveido alkšņu un bērzu spurdžu krājumus.[4]

VairošanāsLabot

Lidvāvere ir poligāma. Dzimumgatavību sasniedz 10—11 mēnešu vecumā. Riests notiek agrā pavasarī. Vairošanās migu lidvāvere ierīko koka dobumā, vismaz 3 m augstumā. Migu veido no sausas zāles, sūnām un ķērpjiem. Gadā var būt divi metieni, parasti pirmais ir maijā, otrs jūnija beigās. Grūsnības periods ilgst apmēram 35 dienas. Metienā ir 1—6, visbiežāk 2—3 mazuļi. Mazuļi piedzimstot sver 5 g. Jaunās lidvāveres migu atstāj pēc mēneša. Lidvāveru dzīves ilgums savvaļā ir ap 5 gadiem, bet var sasniegt 13 gadu vecumu. Lidvāveru dabiskie ienaidnieki ir pūces, caunas, sermuļi un kaķi.[4]

AizsardzībaLabot

Lidvāvere iekļauta Bernes konvencijas 2. pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā. Somijā lidvāveru saglabāšanas rekomendācijās ietilpst sugas zināmo dzīves vietu aizsardzība. Ir jāsaglabā lidvāveru apdzīvotie koki un teritorija ap tiem 30 m attālumā. Jāsaglabā arī koku koridori, lai teritorija ap aizsargājamo koku netiktu izolēta ar cirsmu, bet būtu savienota ar pārējo meža masīvu.[4]

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot