Lidija Ruslanova
Lidija Andrejevna Ruslanova (krievu: Лидия Андреевна Русланова; dzimusi kā Praskovja Andrejevna Leikina-Goršeņina 1900. gada 27. oktobrī [v.s. 14. oktobrī], mirusi 1973. gada 21. septembrī) bija krievu dziedātāja, viena no pazīstamākajām tautas mūzikas un padomju dziesmu izpildītājām.[1] Starp viņas izpildītajām dziesmās tautā vislielāko popularitāti guvušas tādas dziesmas kā Степь да степь кругом, Липа вековая, Я на горку шла, Златые горы, Окрасился месяц багрянцем, Светит месяц, Валенки un daudzas citas. Ruslanova bija arī viena no pirmajām, kas izpildīja slaveno padomju komponista Matveja Blantera dziesmu "Katjuša".
| Lidija Ruslanova Лидия Русланова | |
|---|---|
 Lidija Ruslanova Berlīnē 1945. gadā | |
| Galvenā informācija | |
| Dzimusi |
Praskovja Leikina-Goršeņina 1900. gada 27. oktobrī  Černavka, Saratovas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Krievija) |
| Mirusi |
1973. gada 21. septembrī (72 gadu vecumā) Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija) |
| Žanri |
|
| Nodarbošanās | dziedātāja |
| Instrumenti | balss (mecosoprāns, alts) |
| Izdevēji | Melodija |
Biogrāfija
labot šo sadaļuAgrīnais dzīves posms
labot šo sadaļuLidija Ruslanova piedzima kā Praskovja Leikina mordviešu zemnieku ģimenē Černavkā, ciematā pie Volgas, netālu no Saratovas.[2] Ģimene bija nabadzīga, tēvs strādāja par krāvēju piestātnē. Sākoties Krievijas—Japānas karam, tēvu iesauca armijā, un no kara viņš neatgriezās. Māte palika viena ar trim bērniem, sāka strādāt Saratovas ķieģeļu rūpnīcā, bet smagi saslima un nomira, kad Lidijai bija seši gadi. Viņai kopā ar aklo vecomāti vajadzēja rūpēties par diviem jaunākajiem bērniem. Lai izdzīvotu, nācās lūgt cilvēkiem dāvanas. Lidijai bija skaista balss, viņa dziedāja. Bet, kad viņai bija septiņi gadi, nomira arī vecāmāte, un Lidija palika viena ar diviem pavisam maziem bērniem. Palaimējās, ka kāda valsts iestādes darbiniece bija dzirdējusi Lidiju dziedam un vēlējās bērniem palīdzēt. Viņa parūpējās, lai bērnus iekārtotu bāreņu patversmē, lai arī katru citā. Lidiju iekārtoja labākajā no patversmēm, kurā bez parastajām mācībām mācīja arī dziedāšanu. Tā kā tajā nevarēja mācīties zemnieku kārtas bērni, viņai zemniecisko vārdu nomainīja uz vārdu Lidija Ruslanova.[3] Patversmē Lidijas balss dotības pamanīja vietējās baznīcas reģents un uzaicināja dziedāt baznīcas korī. Drīz jau viņa bija kora soliste, bieži uzstājās koncertos. 14 gadu vecumā no bērnu patversmes Lidiju nosūtīja mācīties arodu mēbeļu fabrikā. Arī tur viņa piedalījās fabrikas koncertos.[1]
Dziedātājas karjera
labot šo sadaļuSākot ar 1916. gadu (Pirmā pasaules kara laikā) Ruslanova brauca ar sanitāro vilcienu, lai uzstātos ievainotajiem un arī karavīriem, kas dodas uz fronti. Viņa iepazinās ar intendantu Vitāliju Stepanovu. 1917. gadā viņi apprecējās un drīz piedzima dēls. Bet jau pēc dažām dienām mazulis nomira. Pēc tam viņi ar vīru izšķīrās.[4]
1918. gadā Ruslanova atgriezās Saratovā, viņa sāka uzstāties uz skatuves. Kādā koncertā Ruslanovu pamanīja Saratovas konservatorijas profesors M. Medvedevs un uzaicināja mācīties dziedāšanu konservatorijā. Lidija tur mācījās divus gadus, lai arī akadēmiskais dziedāšanas veids viņu nesaistīja.
1919. gadā Vinnicā Ruslanova apprecējās ar Viskrievijas Ārkārtas komisijas darbinieku Naumu Nauminu, ar kuru kopā nodzīvoja līdz 1929. gadam.[5]
Beidzoties pilsoņu karam, Ruslanova jau bija kļuvusi par profesionālu dziedātāju Rostovā pie Donas.[1] Vēlāk Ruslanova pārcēlās uz Maskavu, kur iesaistījās koncertdarbībā. Viņa piedalījās koncertos, uzstājās pa radio. 1929. gadā Ruslanova apprecējās ar Maskavas estrādes mākslinieku, konferansjē Mihailu Garkavi, un drīz sāka uzstāties visā valstī.[6] Viņai izstrādājās savs stils un repertuārs, viņa dziedāja tautas mūziku, pilsoņu kara laika dziesmas, padomju komponistu dziesmas. Publika viņu uzņēma atsaucīgi, viņa bija ļoti iemīļota tautā.[1]
Koncertdarbība frontē
labot šo sadaļu1939. gadā sākās Ziemas karš ar Somiju. 1940. gada ziemā tika organizēta koncertbrigāde, un Ruslanova tika sūtīta uz fronti uzstāties karavīriem. Tas norisinājās bargos ziemas apstākļos, trīsdesmit grādu salā. 28 dienu laikā tika sniegti vairāk nekā 100 koncerti. Arī vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, Ruslanova kopā ar koncertbrigādi apbraukāja visas frontes, uzstājās karavīriem. Bieži vien dziedāja zem klajas debess, dažkārt pat tuvumā notiekot uzlidojumam.[3] 1942. gadā viņai piešķīra Krievijas PFSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu.
1942. gadā braucienā uz fronti Ruslanova satika 2. gvardes kavalērijas korpusa komandieri, Padomju Savienības Varoni ģenerālleitnantu Vladimiru Krjukovu. Drīz Ruslavova izšķīrās ar savu vīru Mihailu Garkavi un apprecējās ar Krjukovu. Viņa sieva 1940. gadā bija noindējusies pēc tam, kad viņai paziņoja, ka vīrs arestēts. Šīs ziņas gan izrādījās kļūdainas, bet bija jau par vēlu.[5] Krjukovs palika viens ar piecgadīgu meitu Margaritu. Ruslanova viņai kļuva par otru māti.[4]
Kara laikā, sekojot aicinājumam palīdzēt frontei, Ruslanova par saviem līdzekļiem apmaksāja divas raķešu iekārtas "Katjuša", kas tika nosūtītas uz 1. Baltkrievijas fronti, ko komandēja viņas vīrs Krjukovs. Pavisam Ruslanova kara laikā piedalījās 1120 koncertos. Viņa uzstājās arī pēdējā kara laika koncertā 1945. gada maijā pie Reihstāga Berlīnē.[1]
1945. gada 24. augustā maršals Georgijs Žukovs parakstīja pavēli par pirmās pakāpes Tēvijas Kara ordeņa piešķiršanu Ruslanovai, un vēlāk vēl 27 citiem māksliniekiem. Bet pēc kara, 1947. gadā, kad tika meklēti iemesli Žukova apsūdzēšanai, PSKP CK politbirojs viņa pavēli pasludināja par nelikumīgu un apbalvojumus anulēja. Žukovam tika izteikts partijas rājiens, un viņu nosūtīja uz Urālu kara apgabalu, bet otru pavēles parakstītāju ģenerālleitnantu Teleginu izslēdza no partijas un armijas, un vēlāk arestēja.[7]
Ieslodzījuma gadi
labot šo sadaļuRuslanovas vīrs Krjukovs piederēja maršala Georgija Žukova līdzgaitnieku lokam. 1948. gadā Krjukovu arestēja, apsūdzot "Trofeju lietā" (lietā tika apsūdzēti vairāki ģenerāļi par kara laika trofeju izvešanu no Vācijas). Tajā laikā bija uzsākta kampaņa pret Žukovu, kas bija kļuvis pārāk populārs tautā, tādējādi aizēnojot Staļinu. Lai iegūtu kādas liecības pret Žukovu, tika arestēti un spīdzināti daudzi Žukova līdzgaitnieki, arī Krjukovs. Tūlīt pēc Krjukova tika arestēta arī viņa sieva Ruslanova. Viņu gan nespīdzināja, bet ilgstoši pratināja, lai iegūtu liecību pret Žukovu. Ruslanova pratināšanu izturēja, liecību sniegt atteicās, un pat uzdrošinājās pateikt pratinātājiem, ka ciena Žukovu kā diženu karavadoni. Beigās Ruslanovu apsūdzēja par pretpadomju darbību un piesprieda desmit gadus ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju, bez tiesībām uz saraksti. Viņu nosūtīja uz Ozerlagu, ieslodzījuma nometni. Ruslanova nezaudēja savu pašcieņu arī tur. Zināms gadījums, kad nometnes priekšniecība gribēja, lai Ruslanova viņiem sniedz koncertu. Atveroties priekškaram, viņa pieprasīja, lai uz koncertu atved viņas ieslodzījuma biedrus, citādi nedziedās. Priekšniecībai nācās tam piekrist. Vēlāk Ruslanova arvien dziedāja ieslodzītajiem, stiprinot viņu garu. Bet 1950. gadā viņu no Ozerlaga pārveda uz Vladimiras centrālo cietumu, kur atkal pratināja par Žukovu. Viņa cietumā bija līdz 1953. gada augustam. Tikai pēc Staļina nāves, kad Žukovs tika pieaicināts, lai varētu arestēt PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta vadītāju Lavrentiju Beriju, radās iespēja izkļūt no cietuma. Žukovs personīgi parūpējās, lai Ruslanova un viņas vīrs Krjukovs tiktu atbrīvoti no ieslodzījuma jau 1953. gadā.[7] Krjukovs ieslodzījumā bija zaudējis veselību, viņš tā arī neatguvās pēc atbrīvošanas, piedzīvoja divus infarktus un nomira 1959. gadā.
Dzīves pēdējas posms
labot šo sadaļuPēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Ruslanova varēja atsākt koncertdarbību. Tauta viņu sagaidīja kā varoni. Ruslanovas balss ieslodzījumā bija cietusi, tomēr viņa spēja ar panākumiem uzstāties vēl 20 gadus, kā arī viņas izpildītās dziesmas tika ierakstītas platēs.[6]
1973. gada augustā Ruslanovu uzaicināja uzstāties koncertos, kas tika organizēti milzīgos stadionos. Koncerttūre norisinājās pa Krievijas dienvidu pilsētām, bija neparasti liels karstums. Pēdējais koncerts bija Rostovā pie Donas, kur pirms 50 gadiem bija sākusies Ruslanovas profesionālā dziedātājas karjera. Koncerts izvērsās par triumfu, skatītāji viņu uzņēma ar sajūsmu.
.JPG)
1973. gada 21. septembrī Ruslanova nomira. Sirdī atrada vairāku infarktu pēdas. Apglabāta Novodevičjes kapsētā Maskavā, blakus savam vīram. Pēdējā gaitā viņu pavadīja tik daudz cilvēku, ka kapsētas apkārtnē tika apturēta transporta kustība.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «Lidia Ruslanova». Russia-InfoCentre.
- ↑ «105 лет со дня рождения Лидии Андреевны Руслановой». mk-penza.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 19. martā. Skatīts: 2022. gada 30. jūlijā.
- ↑ 3,0 3,1 «Кого всю жизнь искала Лидия Русланова». kymiry-xx-veka.narod.ru.
- ↑ 4,0 4,1 «Моя вторая мама — Лидия Русланова». amnesia.pavelbers.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 19. martā. Skatīts: 2019. gada 26. maijā.
- ↑ 5,0 5,1 «Лидия Андреевна Русланова - биография». ЭКСМО-Пресс (1998). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. novembrī. Skatīts: 2019. gada 26. maijā.
- ↑ 6,0 6,1 «Русланова потрясла Шаляпина и всю Россию». www.chelpress.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 18. martā. Skatīts: 2022. gada 30. jūlijā.
- ↑ 7,0 7,1 «Народная певица ГУЛАГа». www.shansonprofi.ru.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lidija Ruslanova |
- "Победительницы" — Лидия Русланова Pāvela Lobkova dokumentālā filma, TV kanāls 5 канал (krieviski)
- Lidijas Ruslanovas uzstāšanās TV raidījumā 1960. gados YouTube
- Соловей не поет в клетке (krieviski)
- Лидия жизни Известия (krieviski)