Latvijas Komponistu savienība

Latvijas Komponistu savienība ir Latvijas profesionāla sabiedriska organizācija, kas apvieno Latvijā un ārvalstīs dzīvojošus un strādājošus profesionālus komponistus un muzikologus.[1]

1889. gadā pie Rīgas Latviešu biedrības nodibināja RLB Mūzikas komisiju, viens no ierosinātājiem bija III Vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku (1888) virsdiriģents un komponists Ernests Vīgners. Līdz Pirmajam pasaules karam Mūzikas komisiju vadīja Andrejs Jurjāns un Jāzeps Vītols.

Pēc Latvijas Republikas izveidošanas tika nodibinātas vairākas savstarpēji konkurējošas biedrības. 1923. gadā Vīgneru Ernests izveidoja Latvijas Komponistu biedrību, bet Jāzeps Vītols kopā ar komponistiem Jāni Zālīti, Jāni Mediņu, Alfrēdu Kalniņu un Emīlu Melngaili - Latvijas Skaņražu kopu. 1938. gadā nodibināja Latvijas rakstu un mākslas kameru ar Mūzikas sekciju pie kuras izveidoja Latvijas mūzikas biedrību. Par biedrības priekšnieku pilnsapulce ievēlēja komponistu Jāni Kalniņu, par priekšnieka biedru - čellistu Alfrēdu Ozoliņu, par sekretāru – komponistu un diriģentu Rūdolfu Kripi, par biedrzini – komponistu Jēkabu Graubiņu.

Pēc 1940. gada 17. jūnija Latvijas okupācijas Latvijas Mūzikas biedrību likvidēja, tās vietā 1941. gada pavasarī nodibināja LPSR Komponistu savienību, par kuras priekšsēdētāju iecēla Jāzepu Vītolu, par atbildīgo sekretāru Jēkabu Mediņu. Tās darbību atjaunoja 1944. gada 11. decembrī, kad par priekšsēdētāju iecēla Emilu Melngaili, bet par atbildīgo sekretāru – Nilu Grīnfeldu.[2]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā to pārdēvēja par Latvijas Komponistu savienību.

  1. «LKS statūti». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 17. februārī.
  2. «Oļģerts Grāvītis. Komponistu savienības vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 17. februārī.