Atvērt galveno izvēlni

Jēkabs Graubiņš (1886-1961) bija latviešu komponists, mūzikas kritiķis un pedagogs. Viņa vārdā nosaukta Jēkaba Graubiņa Līvānu Mūzikas un mākslas skola, kas sadarbībā ar Līvānu novada domi rīko Jēkaba Graubiņa Jauno pianistu konkursus. Apsveikuma dziesmas "Daudz baltu dieniņu" autors.[1]

Jēkabs Graubiņš
skolotājs Lubānas tautskolā
skolotājs Lubānas tautskolā
Personīgā informācija
Dzimis 1886. gada 16. aprīlī
Līvānu pagasts, Vitebskas guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1961. gada 3. decembrī (75 gadi)
Rīga
Dzīves vieta Rīga, Pēterburga, Soļikamska
Tautība latvietis
Profesionālā informācija
Stils Kora mūzika, klaviermūzika
Mācības Latvijas konservatorija pie Jāzepa Vītola

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1886. gada 16. aprīlī Līvānu pagasta zemnieka Jāņa Graubiņa un viņa sievas Elizabetes ģimenē. Drīz pēc viņa piedzimšanas 1886. gadā ģimene pārcēlās uz Bauskas apriņķa Grīnvaldes pagastu. 1896. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgas Jelgavas priekšpilsētu, Jēkabs uzsāka mācības Klīversalas zēnu ekementārskolā, ko turpināja Rīgas pilsētas Katrīnas otrajā skolā (1897-1902). No 1902. gada mācījās Vidzemes skolotāju seminārā Valmierā, pēc beigšanas strādāja par skolotāju Trikātas draudzes skolā. Turpināja mācības Pēterburgas Skolotāju institūtā (1909-1912), bija Pēterburgas Latgaļu mūzikas biedrības kora konsultants. Pēc atgriešanās Latvijā bija Lubānas tautskolas skolotājs (1912-1919),

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada janvāra sākumā viņu apcietināja LSPR varas iestādes un kā "baltās gvardes organizatoru" nosūtīja uz Vecgulbenes koncentrācijas nometni revolucionārajam tribunālam. Lubānas sabiedrība panāca sava skolotāja attaisnošanu. Pēc Rīgas atbrīvošanas Graubiņš uzsāka studijas tikko nodibinātās Latvijas konservatorijas Jāzepa Vītola speciālās teorijas klasē (1919-1924). Līdztekus viņš bija Latvijas Universitātes lektors dziedāšanas metodikā, Rīgas Valsts paraugpamatskolas dziedāšanas skolotājs (1921-1923), kā arī laikrakstu „Brīvā Zeme” (1921-1922) un „Latvis” (1922-1926) mūzikas recenzents.

Pēc studiju pabeigšanas Graubiņš bija Rīgas vidusskolu jaunatnes kora diriģents (1924-1925), 1924. gadā iestājās "Skaņražu kopā" un bija tās sekretārs līdz 1937. gadam. Bija mūzikas recenzents laikrakstā "Jaunākās ziņas" (1926-1927), mūzikas teorijas skolotājs Rīgas Tautas konservatorijā (1927-1936), Latviešu Konversācijas vārdnīcas mūzikas šķirkļu autors (1926-1940) un Latvijas Kultūras fonda Centrālās nošu bibliotēkas vadītājs (1935-1941). Šajā laikā Vītols piedalījās latviešu dziesmu svētku organizēšanā, daudzas viņa dziesmas bija iekļautas VII Dziesmu svētku (1931) repertuārā un visiem svētku koriem 5000 eksemplāros izsūtīja J. Graubiņa apdziedāšanās dziesmu vītni "Jauni puiši, jaunas meitas". No 1938. gada Graubiņš bija Latvijas konservatorijas pasniedzējs pašā dibinātajā Latviešu tautas mūzikas katedrā un polifonijas disciplīnās. Bija precējies ar skolotāju Olgu Ērgli (1916), Annu Veroniku Dēliņu (1929) un Ēriku Bērziņu (1941).

Pēc Otrā pasaules kara Graubiņš palika Latvijā un turpināja strādāt Latvijas konservatorijā, tomēr 1950. gada jūlijā viņu atlaida no darba konservatorijā un izslēdza no Komponistu savienības. 1950. gada 17. oktobrī Graubiņu arestēja, 1951. gada 7. februārī PSRS NKVD Sevišķā apspriede notiesāja uz 8 gadiem ielodzījumā pēc KPFSR kriminālkodeksa 58-10. panta "par kontrevolucionāro aģitāciju un propagandu". Apsūdzībā bija rakstīts, ka "Jēkabs Graubiņš negatīvi uztvēra padomju varas nodibināšanu 1940. gadā un, kas vācieši okupēja Latviju, fašistu presē publicēja padomju īstenību apmelnojošus un fašismu cildinošus rakstus. Pēckara gados veica pretpadomju darbību".[2] Viņu ieslodzīja Molotovas apgabala Usoļlaga soda nometnē Soļikamskā, vēlāk Kirovas apgabala labošanas darbu kolonijā. Izsūtījumā sacerēja muzikālas "Vēstules labākajam draugam" (1951–1954).

1955. gada martā viņam atļāva atgriezies Latvijā. Miris Rīgā 1961. gada 3. decembrī. Apglabāts Rīgas II Meža kapos.

Pazīstamākie darbiLabot

Ap 200 tautasdziesmu apdaru ("Trīcēj kalni", "Čuči, mana līgaviņa", "Aiz upītes meitas dzied", "Dietu, dietu, jaunas meitas", "Ap kalniņu linus sēju", "Visiem rozes dārzā zied" u.c.) jauktiem, vīru un sieviešu koriem, apmēram tikpat oriģināldziesmu ("Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme" u.c.) Rakstījis arī teātra mūziku, kantātes, skaņdarbus simfoniskajam orķestrim un klavierēm:

  • cikls "Spēlmanītis" (Trīs burtnīcas, 1927–1930),
  • apdziedāšanās dziesmu vītne "Jauni puiši, jaunas meitas" (1930),
  • cikls "Graznas dziesmas klavierēm” (1940),
  • svīta "Vāverīte" (1949).

PublikācijasLabot

Vairāk kā divi tūkstoši rakstu mūzikas teorijā un laikrakstu publikāciju.

  • „Mūzikas elementārteorija” (1920)
  • dziesmu krājums "Skolēnu kori" (1929)
  • „Atmiņas par skaņradi Jāni Zālīti” (1947)

LiteratūraLabot

  • Vizbulīte Bērziņa. "Daudz baltu dieniņu..." Rīga: Atēna 2006., 334. lpp.

AtsaucesLabot