Kurzemes hercogistes kolonijas
| Kurzemes hercogistes koloniālā impērija | |
| Tirdzniecības karogs | |
| Metropole | Kurzemes un Zemgales hercogiste |
| Kolonijas | Jaunkurzeme (Tobāgo), Svētā Andreja sala (Gambija) |
| Laikmets | (1637.) 1651.—1690. gads |
Kurzemes hercogistes kolonijas bija Kurzemes un Zemgales hercogistes aizjūras īpašumi Rietumāfrikā Gambijas upes grīvā un Vidusamerikā Tobāgo salā hercoga Jēkaba valdīšanas laikā un neilgi pēc viņa nāves (1651—1690). Koloniju tirdzniecība deva hercogam lielus ienākumus un bija izdevīgs tirgus plaukstošās Kurzemes un Zemgales valsts ražojumu eksportam.
Priekšvēsture
labot šo sadaļu
17. gadsimtā senākajām aizjūras koloniju valstīm Venēcijai, Dženovai, Portugālei un Spānijai pievienojās arī Anglija, Francija un Nīderlande. Aizjūras tirdzniecība un kolonijas tika uzskatītas par ātrāko līdzekli turības sasniegšanai.
Jau 1637. gadā Kurzemes hercoga Frīdriha kuģis ar 212 kolonistiem esot ieradies Tobāgo salā, bet ne šis, ne arī nākamais salas kolonizēšanas mēģinājums 1639. gadā neesot bijis sekmīgs. 1642. gadā salā ieradies burinieks ar apmēram 300 kurzemniekiem, bet Karību salu iedzīvotāji esot daudzus no viņiem nogalinājuši.[1]
Jau kā troņmantnieks (no 1638. gada) Jēkabs bija tolaik Eiropā moderno merkantīlisma ideju piekritējs un talantīgs politiķis. Kurzemes hercogiste izveidoja diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Lielbritāniju, Franciju, Nīderlandi un Portugāli. Pēc kļūšanas par hercogu 1642. gadā Jēkabs ar lielu enerģiju ķērās pie rūpniecības un aizjūras tirdzniecības attīstīšanas savā valstī. Tā kā Rīgas osta pēc Poļu—zviedru kara (1600—1629) bija Zviedru Vidzemes teritorijā, tad Polijas—Lietuvas kopvalsts ziemeļu daļas tranzīta tirdzniecība arvien vairāk notika caur Ventspils un Liepājas ostām. Kopš 1638. gada līdz Jēkaba valdīšanas beigām 1682. gadā Ventspils kuģu būvētavā tika uzbūvēti 44 karakuģi un 79 tirdzniecības kuģi. Kurzemē tika uzceltas 15 dzelzs rūpnīcas („dzelzsāmuri”) purva rūdas pārstrādei, bet Norvēģijā divas rūpnīcas (Oslo un Eidsvoldā) dzelzs rūdas iegūšanai, ar kuru bagātināja Kurzemē iegūto dzelzi. Tika uzceltas 10 lielgabalu lietuves, 10 stikla rūpnīcas („glāzšķūņi”), 10 vadmalas austuves, 6 degvīna dedzinātavas („spirta brūži”), 5 papīrdzirnavas, 5 šaujampulvera dzirnavas, 4 ādu mītuves, 2 tapešu, 1 brokāta un 1 gobelēna darbnīca.[2] Kurzemes kuģi uzturēja jūras tirdzniecību ne tikai ar Eiropas valstu ostām, bet arī ar Āfriku, Ameriku un Indiju, no kurām uz Eiropu tika vestas koloniālpreces. Līdz 1651. gadam šo kuģu kapteiņi darbojās kā starpnieki holandiešu koloniālajā tirdzniecībā, līdz beidzot hercogs Jēkabs nolēma iegādāties savas aizjūras kolonijas. Par Jēkaba vērienīgajiem plāniem liecina viņa 1651. gada 24. augustā rakstītā vēstule Romas pāvestam Inocentam X, kurā viņš lūdz pāvesta atbalstu 3—4 miljonu dālderu apjomā ekspedīcijas organizēšanai uz dienvidu puslodi, kurā piedalītos 40 kuģu ar 24 tūkstošiem vīru.
Āfrikas kolonija
labot šo sadaļu
1651. gadā hercogs izlēma iegādāties pirmo īpašumu Rietumāfrikā un uzdeva majoram Heinriham Fokam vadīt šo ekspedīciju. Tā paša gada 3. septembrī kapteiņa Mollīna vadībā Ventspils ostu atstāja burinieks „Valzivs” (Walfisch), uz kura bija 20 lielgabalu. Pēc dažiem mēnešiem tam sekoja burinieks „Krokodils” (Krokodil). Tikai 25. oktobrī „Valzivs” sasniedza Gambijas upes grīvu un pēc sarunām ar vietējo valdnieku Kumbo tika nopirkta upes sala, ko portugāļi bija nodēvējuši par Svētā Andreja salu, un Džilifrijas (Jillifree) ciems upes ziemeļu krastā. No valdnieka Barra tika nopirkta Bajonas (Bayona) apmetne pie Gambijas upes ietekas Atlantijas okeānā, kuras vietā tagad atrodas Gambijas galvaspilsēta Bandžula. No valdnieka Kasana tika iegādāts novads 60 jūdžu attālumā no upes grīvas. Visās šajās vietās tika ierīkotas nocietinātas tirdzniecības apmetnes, bet uz Andreja salas tika uzbūvēts mūra cietoksnis. Tas tika nosaukts par Jēkaba fortu un tajā mitinājās Gambijas gubernators Heinrihs Foks. 1654. vai 1655. gadā par kolonijas gubernatoru un garnizona pavēlnieku kļuva Oto Štīls (Otto Stiel), tirdzniecību pārraudzīja tirdzniecības direktors, bet atsevišķās faktorijas vadīja komisāri.
1651.—1654. gadā Gambijā iebrauca vismaz 12 Kurzemes hercoga kuģi, bet faktorijas tirdzniecībai izmantoja arī angļi, portugāļi un holandieši. Gambijā no Kurzemes ostām ieveda dzelzi, audumus, degvīnu, vārāmo sāli, metāla izstrādājumus, stiklu un stikla traukus un dzintaru, kas bija ražots ne tikai Kurzemē un Zemgalē, bet arī Polijas un Lietuvas manufaktūrās. No Gambijas izveda Rietumāfrikas preces — zeltu, ziloņkaulu, bišu vasku, ādas, piparus, palmu eļļu, kā arī vietējo cilšu karos sagūstītos vergus.[3]
Kurzemes Gambijas gubernatori
labot šo sadaļu1651.—1654./1655. Heinrihs Foks (Heinrich Fock)
1654./1655.—1661. Oto Štīls (Otto Stiel)
Amerikas kolonija
labot šo sadaļu
Vienlaicīgi ar Gambijas kolonijas iegādi hercogs Jēkabs noslēdza līgumu ar angļu kompānijas Company of Providence vadītāju grāfu Vorviku (Warwick) par nelielas Karību jūras salas iegādi netālu no Dienvidamerikas krastiem, kas sakarā ar tabakas tirdzniecību ieguva Tobāgo (tabakas salas) vārdu. 1654. gada 20. maijā ar 40 lielgabaliem bruņotais Kurzemes hercoga burinieks „Kurzemes hercogienes ģerbonis” (Das Wappen der Herzogin von Kurland) kapteiņa Viļuma Molensa (Willem Mollens) vadībā izmeta enkuru salas rietumu krastā, kur tika uzcelts Jēkaba forts. Ar pirmo kuģi salā ieradās 25 virsnieki, 124 kareivji un 80 Kurzemes kolonistu ģimenes. Tika uzcelta pirmā luterāņu baznīca, bet 1657. gadā papildus ieradās 120 Kurzemes kolonisti un uz salas tika dibināta arī Jaunjelgavas apmetne (Neumitau, tagad salas galvaspilsēta Skarboro). Sala tika nosaukta par „Jaunkurzemi” (Neukurland) un uz tās tika ierīkotas tabakas, cukurniedru un kafijas plantācijas. Salas ostas tika izmantotas arī kā noliktavas tirdzniecībai ar Spāņu Amerikas kolonijām. No kolonijas uz Eiropu tika vesti tabaka, pipari, kanēlis un ingvers, bet hercoga plānos bija attīstīt arī cukura un rīsu tirdzniecību.[4]
Jaunkurzemes gubernatori
labot šo sadaļu| 1642.—1643. | Eduards Maršals (Edward Marshall) |
| 1643.—1650. | Kornēlijs Karūns (Cornelius Caroon) |
| 1654.—1656. | Adriāns Lampsijs (Adrien Lampsius) |
| 1656.—1659. | Huberts de Beverīns (Hubert de Beveren) |
| 1660.—1689. | Kornēlijs Lampsijs (Cornelius Lampsius) vai Lampsīns |
Koloniju zaudēšana
labot šo sadaļuOtrā Ziemeļu kara laikā 1658. gada rudenī Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē un apcietināja hercogu Jēkabu, kuru turēja gūstā līdz 1660. gadam. Šajā laikā abas kolonijas 1659. gadā pārņēma Nīderlandes Austrumindijas kompānija, daļa no tirdzniecības flotes un manufaktūrām tika iznīcinātas. Kurzemes Gambijas gubernators Oto Štīls atteicās nodot Jēkaba fortu holandiešiem, tomēr tiem izdevās uzpirkt Jēkaba forta garnizonu, kas padevās bez cīņas. Gubernators Štīls devās atpakaļ uz Kurzemi. 1660. gada sākumā Jēkaba fortu ieņēma zviedru apmaksātie pirāti, kas to pēc hercoga Jēkaba atbrīvošanas no zviedru gūsta atkal pārdeva holandiešiem.
Otrais Ziemeļu karš beidzās ar Olīvas miera līgumu un hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu un sarunas ar holandiešiem par koloniju atgūšanu. Gubernators Štīls devās atpakaļ uz Gambijas upes grīvu. Holandieši atteicās viņam pakļauties, tomēr Štīlu militāri atbalstījuši vietējie afrikāņu virsaiši, kam bijušas labas attiecības ar kurzemniekiem. Tomēr 1661. gada 19. martā Gambijas koloniju pēc vairāku dienu aplenkuma ieņēma angļi Roberta Holmsa vadībā.
Tobāgo gubernators Kornēlijs Lampsīns 1663. gada 25. maijā padevās Francijas karalim. Diplomātisko sarunu rezultātā hercogs Jēkabs 1664. gada 17. novembrī noslēdza līgumu ar Anglijas, Skotijas un Īrijas karali Kārli II par Gambijas atdošanu angļiem un Tobāgo piešķiršanu Kurzemes hercogam.
Pēc Jēkaba nāves 1682. gadā, par hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs Kazimirs, kura valdīšanas laikā preču ražošanas apjomi samazinājās. Pašu hercogu vairāk interesēja dārgas balles un naudas tērēšana, nekā hercogistes attīstība. Naudas trūkuma dēļ viņš 1690. gadā pārdeva Tobago salu angļiem.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Tobago vēsture lapā www.colonialvoyage.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 28. septembrī. Skatīts: 2010. gada 1. martā.
- ↑ Latviešu Konversācijas vārdnīca VII. sējums, 14 310—14 311 slejas (1931—1932)
- ↑ H.Diederichs. Herzog Jacobs von Kurland Kolonien (1890., vāciski)
- ↑ H.Sewigh. Eine kurländische Colonie. Baltische Monatsschrift (1872, vāciski)
- ↑ Latviešu Konversācijas vārdnīca X. sējums, 19 149—19 159 slejas (1933—1934)
Literatūra
labot šo sadaļu- Jānis Juškevičs. "Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē". Rīga: Valsts papīru spiestuve, 671 lpp. (1931)
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Tobago vēsture Arhivēts 2007. gada 28. septembrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)