Politoloģija
Politoloģija (no grieķu πολίτης — 'pilsonis' un λόγος — 'mācība') jeb politikas zinātne ir zinātne par politiku, politiskajām sistēmām, politisko darbību, politisko uzvedību un varas struktūrām. Tā pēta politikas teorētiskos un praktiskos aspektus un analizē uzvedību gan atsevišķu valstu kontekstā, gan starptautiskā mērogā.
Politoloģijā tiek iekļautas tirdzniecības savienības, korporācijas, reliģiskās sistēmas un citas kolektīvās intelekta izpausmes jomas, kas strukturāli līdzinās valsts pārvaldes sistēmai. Politologi pievērš uzmanību varas nodošanai un dalīšanai sabiedrībā, kas bieži ir saistīta ar savstarpēji konfliktējošām interesēm.
Politoloģijas nozare, kura pēta atsevišķa indivīda politisko uzvedību un kolektīva politiskās uzvedības parādību cēloni, ir biheiviorālisms.
Nozare, kurā vistiešāk savienojas politikas un ekonomikas intereses, ir politekonomija.
Vēsture
labot šo sadaļuPolitoloģija kā patstāvīga disciplīna sāka veidoties 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā, lai gan politiskās domas saknes meklējamas jau senatnē. Par politiskās filozofijas pamatlicējiem tiek uzskatīti tādi domātāji kā Platons, Aristotelis, Makjavelli, Hobss, Loks, Ruso un daudzi citi. Šie filozofi lika pamatus izpratnei par valsti, varu un sabiedriskajiem līgumiem.
Savā modernajā formā politikas zinātne kā akadēmiskā disciplīna izveidojās Amerikas Savienotajās Valstīs 20. gadsimta sākumā. ASV universitātēs tika izveidotas pirmās politikas zinātnes katedras, un gadsimta vidū politikas zinātne bija starptautiski atzīta. Svarīgs brīdis politikas zinātnes attīstībā bija Starptautiskās Politikas zinātnes asociācijas (IPSA) dibināšana 1949. gadā.
20. gadsimta otro pusi un 21. gadsimta sākumu raksturo jaunu virzienu un uzskatu skolu, piemēram, biheiviorālās politikas zinātnes, institucionālisma, racionālās izvēles teorijas un feministiskās politikas zinātnes, parādīšanās. Mūsdienu pētījumi koncentrējas uz demokratizāciju, klimata pārmaiņām, starptautisko drošību un citiem aktuāliem jautājumiem. Viena no galvenajām tēmām ir valsts lomas transformācija globalizācijas kontekstā. Daži pētnieki norāda uz valstu robežu vājināšanos un starptautisko organizāciju, piemēram, ANO, PTO un SVF, pieaugošo ietekmi. Citi uzsver nacionālo valstu noturību un spēju pielāgoties, saskaroties ar globāliem izaicinājumiem. Konfidencialitāte, kiberdrošība un informācijas kontrole ir vieni no galvenajiem digitālās politikas jautājumiem. Viltus ziņu ietekme, manipulācijas ar sabiedrisko domu un kiberdraudi ir kļuvuši par aktuālo pētījumu centrālajām tēmām. Aktuāli kļūst arī dzimumu līdztiesības jautājumi. Politologi pēta, kā dažādas politiskās sistēmas nodrošina vai pārkāpj sieviešu tiesības, kā arī izstrādā stratēģijas, lai panāktu dzimumu līdztiesību un aizsargātu cilvēktiesības.
Politoloģija Latvijā
labot šo sadaļuPolitoloģijas vēsture Latvijā ir cieši saistīta ar politiskajām un sociālajām pārmaiņām, kas notikušas valstī 20. un 21. gadsimtā.
Starpposma periodā, kad Latvija ieguva neatkarību (1918—1940), akadēmiskie pētījumi un mācības politoloģijas jomā nebija plaši attīstītas. Valsts politiskā dzīve koncentrējās uz valsts pārvaldes un tiesību sistēmu izveidi. Galvenā uzmanība tika pievērsta praktiskiem pārvaldības aspektiem, nevis teorētiskiem pētījumiem.
Padomju okupācijas laikā Latvijā (kopš 1940. gada ar pārtraukumu vācu okupācijas laikā 1941—1944 un pēc tam līdz 1991. gadam) politoloģija kā neatkarīga disciplīna praktiski nepastāvēja. PSRS pētījumi politoloģijas jomā bija pakļauti komunistiskās partijas ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Tā vietā, lai attīstītu politoloģiju kā neatkarīgu zinātni, tika attīstīts marksisms-ļeņinisms un zinātniskais komunisms, kur pētījumi bija vērsti uz ideoloģiskās līnijas partijas apstiprināšanu.
Ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā Latvija sāka integrācijas procesu Eiropas kopienā, kas deva impulsu humanitāro un sociālo zinātņu, tai skaitā politoloģijas, attīstībai. 1990. gados vadošajās Latvijas universitātēs, piemēram, Latvijas Universitātē (SZF) un Rīgas Stradiņa universitātē, tika izveidotas politoloģijas katedras un programmas. Tika izstrādātas bakalaura, maģistra un doktora programmas politoloģijā. Šīs programmas ietver kursus salīdzinošajā politoloģijā, starptautiskajās attiecībās, politiskajās teorijās, politikas analīzē un citās jomās.
Galvenās jomas un pētniecības virzieni
labot šo sadaļuPolitikas zinātnē ir vairākas galvenās pētniecības jomas:
- Politikas teorija: tādu pamatjēdzienu kā vara, valsts, demokrātija, taisnīgums izpēte un politisko sistēmu un procesu teorētisko modeļu izstrāde.
- Salīdzinošā politoloģija: dažādu politisko sistēmu, institūciju un procesu izpēte un salīdzināšana dažādās valstīs.
- Starptautiskās attiecības: mijiedarbības analīze starp valstīm, starptautiskajām organizācijām un citiem globāliem dalībniekiem.
- Politiskā socioloģija: politisko un sociālo struktūru, politiskās kultūras, balsotāju uzvedības un sabiedriskās domas savstarpējo attiecību izpēte.
- Politiskā ekonomika: pētījumi par ekonomikas un politikas mijiedarbību, tostarp politisko lēmumu ietekmi uz ekonomikas attīstību un otrādi.
- Valsts politika un valsts pārvalde: pētījumi par valsts politikas un administratīvo struktūru attīstību un īstenošanu.
Politikas zinātnes nozīme
labot šo sadaļuPolitikas zinātnei ir svarīga loma politisko procesu izpratnē un izskaidrošanā, kas palīdz iedzīvotājiem labāk izprast valdības darbību un pieņemt pamatotus lēmumus politiskajā dzīvē. Tā ir svarīga arī efektīvas valsts politikas veidošanā un pārvaldības uzlabošanā.
21. gadsimtā politikas zinātne saskaras ar jauniem izaicinājumiem, piemēram, globalizāciju, klimata pārmaiņām, migrācijas krīzēm, populisma un digitalizācijas pieaugumu. Šie izaicinājumi prasa pielāgot esošās teorijas un metodes, kā arī izstrādāt jaunas pieejas politikas pētniecībai.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Politoloģija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)