Kūmas
Kūmas (sengrieķu: Κύμη, latinizētais: (Kumē) vai Κύμαι (Kumai) vai Κύμα (Kuma); itāļu: Cuma) bija pirmā sengrieķu kolonija Itālijas kontinentālajā daļā, kuru 8. gadsimtā pr.Kr. dibināja Eibojas pārceļotāji, un kura drīz vien kļuva par vienu no ietekmīgākajām kolonijām. Vēlāk tā kļuva par bagātu Romas laika pilsētu. Kūmas senajā pasaulē bija slavenas ar savām sibillām, kas tā laika ietekmīgajiem ļaudīm pareģoja nākotni. Šīs pilsētas paliekas atrodas netālu no mūsdienu Kumas ciema Bakoli un Pocuoli komūnu teritorijā, Neapoles metropolē, Kampānijā, Itālijā.
| Kūmas | |
|---|---|
| Κύμαι | |
.jpg) Apollona templis Kūmās | |
  Kūmas | |
| Atrašanās vieta |
 Itālija |
| Reģions | Kampānija |
| Koordinātas | 40°50′55″N 14°03′13″E / 40.84861°N 14.05361°EKoordinātas: 40°50′55″N 14°03′13″E / 40.84861°N 14.05361°E |
| Veids | Apdzīvota vieta |
| Vēsture | |
| Dibināšana | 8. gadsimts pr.Kr. |
| Kultūras | grieķu, romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Arheoloģiskais parks |
Vēsture
labot šo sadaļuTeritorija, uz kuras tika dibināta grieķu kolonija, bija apdzīvota no aizvēsturiskiem laikiem. Apmetne Kūmu teritorijā, kuru bija dibinājušas vietējo osku ciltis, pastāvēja jau ap 1000. gadu pr.Kr. Arheoloģiskie atradumi, kas tiek datēti ar 900—850. gadiem pr.Kr.,[1] ir attiecināmi uz alu iedzīvotājiem, sauktiem par "kimeriešiem", kuru starpā jau pastāvēja orākula tradīcija.
Grieķu apmetni 8. gadsimtā pr.Kr. dibināja izceļotāji no Eretrijas un Halkīdas pilsētām Eibojā. Grieķi jau bija apmetušies blakus esošajās Pitekusās (mūsdienu Iskija) un uz šejieni tos atveda oikisti (dibinātāji) Megastens no Halkīdas un Hipokls no |Kimas.
Vieta tika izraudzīta uz paugura, bet vēlāk Montedikumas akropolē, kuru no vienas puses norobežoja jūra, bet otrā pusē izpletās Kampānijas līdzenums ar īpaši auglīgu zemi. Turpinot savas jūrniecības un tirdzniecības tradīcijas, Kūmu ieceļotāji nostiprināja savu politisko un ekonomisko varu, ekspluatējot auglīgo zemi un paplašinot savu teritoriju uz apkārtējo tautu rēķina.
Kolonija zēla un jau 8. gadsimtā pr.Kr. bija pietiekoši spēcīga, lai varētu sūtīt Perjeru dibināt Sicīlijā Zanklas pilsētu, un vēl vienu grupu dibināt Triteju Ahajā, kā par to raksta Pausānijs. Kūmas 7—6 gadsimtā pr.Kr. nostiprināja savu valdīšanu pār visu Kampānijas piekrasti līdz Punta Kampanella, iegūstot varu pār Pocuoli un Mizeno.
Kolonija izplatīja grieķisko kultūru Itālijā un prezentēja savu grieķisko dialektu un eibojiešu alfabētu, kura variantu adaptēja un transformēja etruski. Pēc tam to atkārtoti adaptēja romieši, kas kļuva par latīņu alfabētu, un kurš līdz šīm tiek izmantots visā pasaulē.
Tajā laikā Kūmas bija slavenas visā Itālijā ar savu bagātību, varenību u.c. pārākumu, jo tiem piederēja pati auglīgākā Kampānijas līdzenuma daļa kā arī pašas parocīgākās ostas ap Mizeno.
Kūmu grieķu augošā varenība pamudināja vietējās ciltis karam pret tiem, īpaši daunus un aurunčus Kapujas etrusku vadībā. Taču šo koalīciju 524. gadā pr.Kr. pirmajā kaujā pie Kūmām sakāva grieķi Aristodema vadībā. Kolonijas slavenās uzvaras tik ļoti paaugstināja tās prestižu, ka pēc Sicīlijas Diodora vārdiem, bija pieņemts visu Flegrijas lauku apgabalu asociēt ar Kūmu teritoriju.
Šajā laikā romiešu senāts, gaidot Romas aplenkumu, sūtīja savus aģentus uz Kūmām iepirkt labību. Vēlāk 505. gadā pr.Kr. Aristodems vadīja kūmiešu kontingentu, lai palīdzētu latīņu pilsētai Aricijai uzvarēt Kluzija etrusku spēkus un, panākot tautas labvēlību, gāza aristokrātisko frakciju un pats kļūdams par tirānu. Iespējams, tieši šajā laikā, 6. gadsimta pr.Kr. beigās Kūmas dibināja Neapoli ("jauno pilsētu").
Tālākie kontakti starp romiešiem un kūmiešiem notika Aristodema valdīšanas laikā. Tarkvinijs, pēdējais leģendārais Romas ķēniņš, nodzīvoja savu dzīvi izraidījumā pie Aristodēma Kūmās pēc kaujas pie Regilas ezera un nomira tur 495. gadā pr.Kr. Līvijs raksta, ka Aristodems kļuva par Tarkvinija mantinieku un 492. gadā pr.Kr., kad romiešu sūtņi devās uz Kūmām pēc labības, Aristodems ieņēma sūtņu kuģus Tarkvinija mantojuma dēļ, kas bija tam atņemts viņa izraidīšanas laikā.
Visbeidzot atstumtie aristokrāti un viņu dēli 490. gadā pr.Kr. spēja ieņemt Kūmas un sodīt Aristodemu ar nāvi. 474. gadā pr.Kr. apvienotā Kūmu un Sirakūzu flote uzvarēja etruskus kaujā pie Kūmām. Apollona templis 5. gadsimtā pr.Kr. sūtīja uz Romu godājamās sibillu grāmatas. Kā arī Roma savas priesterienes, kas pārvaldīja nozīmīgo Cerēras kultu, saņēma no Demētras tempļa Kūmās.
Kūmu grieķiskais periods beidzās 421. gadā pr.Kr., kad oski, savienībā ar semnītiem, nopostīja aizsarmūrus un ieņēma pilsētu, izlaupot lauku teritorijas. Tie, kas izdzīvoja, bēga uz Neapoli.
343. gadā pr.Kr. akropoles aizsargsiena tika pārbūvēta. Kūmas kopā ar Kapuju 338. gadā pr.Kr. pārgāja Romas valdījumā[2] un ieguva daļēju pilsonību (civitas sine suffragio). Otrā Pūniešu kara laikā, neskatoties uz kārdinājumu sacelties pret romiešu varu, Tibērija Sempronija Grakha vadībā Kūmas izturēja Hanibāla aplenkumu.
Kūmas kopā ar citām Kampānijas pilsētām gar Neapoles līci romiešu laikā no 1. gadsimta pr.Kr. uzzēla pateicoties tam, ka kļuva par iecienītu apmešanās vietu bagātajiem romiešiem, kuri šeit gar piekrasti sacēla savas lielās villas. Šeit tika celtas arī romiešu termas un amfiteātris.
Pilsoņu karu laikā Kūmas bija viens no cietokšņiem, kurus Oktaviāns izmantoja aizsardzībai no Seksta Pompeja. Augusta laikā bija uzsākti plaši sabiedriskie celtniecības darbi, kā arī veidoti romiešu ceļi. Kūmās un tām blakām tika izrakti vairāki ceļu tuneļi: viens cauri Montedikumai, kas savienoja forumu ar ostu, otrs Grottodikočo 1 km garumā līdz Averno ezeram, un trešais ("Crypta Romana") 180 m garumā starp Averno un Lukrino ezeriem. Tika atjaunoti Apollona un Demētras tempļi.
Tuvums pie Pocuoli, Romas tirdzniecības ostas, un Mizeno, kara flotes bāzei, arī sekmēja reģiona uzplaukumu.
Vēl viens ļoti svarīgs jaunievedums bija lielā Serino akvedukta celtniecība, kas no 20. gada pr.Kr. nodrošināja ar ūdeni daudzas pilsētas šajā apkārtnē. 95. gadā celtais Domiciāna ceļš Via Domiziana nodrošināja satiksmi ar Apija ceļu un pa to tālāk ar Romu.
Par agrīno kristietības klātbūtni Kūmās liecina 2. gadsimta darbs "Hermas gans", kurā autors stāsta par sievietes redzējumu, kas tiek identificēta ar Draudzi, kura uztic Hermam lasīt tekstu Kūmu kopienas presbiteriem. 4. gadsimta beigās Zeva templis Kūmās tika pārveidots par kristiešu baziliku.
Pirmais vēsturiski dokumentētais Kūmu bīskaps bija Adeodats, kurš bija sinodes loceklis, un saistīts ar pāvestu Hilariju Romā 465. gadā. Cits bīskaps bija Misens, kurš bija viens no diviem legātiem, kurus pāvests Fēlikss III sūtīja uz Konstantinopoli, un kuri tika ieslodzīti cietumā, bet liturģijas laikā bija spiesti veikt komūniju kopā ar Konstantinopoles patriarhu Akākiju, kurā tika atzīts Pēteris Monguss un citi miafizīti, un kas noveda pie Akākija šķelšanās. Atgriežoties, Misens tika nošķirts no Baznīcas, taču vēlāk viņu reabilitēja, un kā Kūmu bīskaps viņš piedalījās divās pāvesta Simmaha sinodēs. Pāvests Gregors I Kūmu bīskapijas pārvaldi uzticēja Mizeno bīskapam. Vēlāk gan Mizeno, gan Kūmas zaudēja savas katedras, bet 1207. gadā pēc Kūmu izpostīšanas tās teritorija kļuva par Aversas bīskapijas daļu. Attiecīgi Kūmas pašlaik atrodas katoļu baznīcas sarakstā kā titulārs sēdeklis.[3]
Zem romiešu varas t.s. "klusās Kūmas" bija mierīgas līdz pat Gotu karu posta laikiem (535—554. gadi), kad tās vairākkārtīgi tika pakļautas uzbrukumiem, kā vienīgā nocietinātā pilsēta Kampānijā, izņemot Neapoli. Velizārijs ieņēma to 536. gadā. Vēlāk to pārvaldīja Totila. Bet kad Kūmas atkaroja Narsess, viņš konstatēja, ka ir iekarojis visu gotu valsts kasi.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Caputo, Paolo (1996). Cuma e il suo Parco Archeologico. Un territorio e le sue testimonianze. Roma, IT: Bardi.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 51. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 572. lpp.
- ↑ Annuario Pontificio 2013 (Libreria Editrice Vaticana 2013 ISBN 978-88-209-9070-1), p. 877