Vikipēdija

Kārina Pētersone

Šis raksts ir par politiķi. Par citām jēdziena Pētersone nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Kārina Pētersone (dzimusi 1954. gada 19. septembrī, Rīgā) ir Latvijas pasniedzēja, tulkotāja un politiķe, bijusī kultūras ministre un īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās, kā arī 7. Saeimas un 9. Saeimas deputāte, vadījusi Latvijas institūtu, bijusi Saeimas ģenerālsekretāre.

Kārina Pētersone
Saeimas Prezidija sēde (20790033993).jpg
K. Pētersone 2015. gadā
Latvijas Republikas Kultūras ministre
Amatā
1998. gada 26. novembris — 2002. gada 7. novembris
Prezidents Guntis Ulmanis
Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs Vilis Krištopans
Andris Šķēle
Andris Bērziņš (LPP/LC)
Priekštecis Ramona Umblija
Pēctecis Inguna Rībena
9. Saeimas deputāte
Amatā
2007. gada 7. novembris — 2010. gada 2. novembris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs
Latvijas Republikas Īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās
Amatā
2006. gada 8. aprīlis — 2006. gada 7. novembris
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs Aigars Kalvītis
Priekštecis Ainars Latkovskis
Pēctecis Oskars Kastēns
7. Saeimas deputāte
Amatā
1998. gada 3. novembris — 1998. gada 17. decembris
Prezidents
Premjerministrs
Dzimšanas dati 1954. gada 19. septembrī (67 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Politiskā partija Latvijas Ceļš (līdz 2007)
LPP/LC (2007-2011)
Dzīvesbiedrs(-e) Raimonds Auškāps
Profesija filoloģe
Augstskola Latvijas Valsts universitāte

BiogrāfijaLabot

K. Pētersone ir dzimusi 1954. gadā Rīgā latviešu teātra režisora un dramaturga Pētera Pētersona ģimenē. 1972. gadā pabeigusi Rīgas 50. vidusskolu, 1978. gadā absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātes angļu filoloģijas nodaļu, pēc tam arī aspirantūru (1989. gadā). Precējusies ar tulkotāju un dramaturgu Raimondu Auškāpu. Laulībā trīs bērni.[1] K. Pētersone ir latviešu studenšu korporācijas "Zinta" goda filistre.

KarjeraLabot

No 1978. gada līdz 1982. gadam K. Pētersone bija Rīgas Politehniskā institūta Svešvalodu katedras pasniedzēja. No 1982. gada līdz 1991. gadam — Latvijas Valsts Universitātes Angļu filoloģijas katedras vecākā pasniedzēja. No 2017. līdz 2018. gadam atkal bija ārštata angļu valodas pasniedzēja, strādājot augstskolā RISEBA.

K. Pētersone ir bijusi Rīgas Latviešu biedrības domes locekle, A. Čaka biedrības un O. Vācieša biedrības biedre.

Tulkojumi no angļu valodasLabot

  • Lorija Holsa Andersone (Laurie Halse Anderson): „Runāt“ (Speak, 1999; Zvaigzne ABC, 2013)
  • Helēna Grānta (Helen Grant): „Spēle ar nāvi“ (Wish Me Dead, 2011; Zvaigzne ABC, 2014)
  • Kerolaina Meisa (Caroline Myss): „Arhetipi“ (Archetypes : Who are you?, 2013; Zvaigzne ABC, 2015)
  • Opra Vinfrija: „Ko es skaidri zinu“ (What I Know for Sure, 2014; Zvaigzne ABC, 2016)
  • Mišela Obama: „Izaugt“ (Becoming, 2018; Zvaigzne ABC, 2019)

Teātra lugasLabot

  • Pīters Nikolss (Peter Nichols): „Kaislību spēle“ (Passion Play, 1991)
  • Sems Šepards (Sam Shepard): „Prāta meli“ (A Lie of the Mind, 1985)
  • A. R. Gērnijs (Albert Ramsdell Gurney): „Mīlestības vēstules“ (Love Letters, 1988)
  • Alans Eikborns (Alan Ayckbourn): „Kā mīl tā otrā puse“ (How the Other Half Loves, 1969)

Politiskā darbībaLabot

No 1991. gada līdz 1993. gadam K. Pētersone bija Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova palīdze. No 1993. gada līdz 1995. gadam viņa saglabāja līdzīgu palīga amatu A. Gorbunovam kļūstot par 5. Saeimas priekšsēdētāju. No 1995. gada līdz 1996. gadam viņa bija 6. Saeimas deputāta, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja A. Gorbunova palīdze, bet no 1996. gada līdz 1997. gadam — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra A. Gorbunova palīdze, vēlāk padomniece.

1997. gadā K. Pētersone pati uzsāka aktīvu politisko darbību, iestājoties partijā "Latvijas Ceļš" (LC) un no tās saraksta tika ievēlēta Rīgas domē. No 1997. gada līdz 1998. gadam viņa bija Rīgas domes deputāte un Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja. 1998. gadā kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās un kļuva par 7. Saeimas deputāti. No 1998. gada līdz 2002. gadam viņa bija Latvijas Kultūras ministre, sākotnēji Viļa Krištopana valdībā, saglabājot amatu arī sekojošajās Andra Šķēles un Andra Bērziņa valdībās. 2002. gadā kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās, bet netika ievēlēta. Tāpat vēlētāju atbalstu neguva 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās un 2005. gada Rīgas domes vēlēšanās.

No 2003. gada līdz 2006. gadam K. Pētersone bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktore. No 2004. gada līdz 2006. gadam viņa bija Parex bankas padomes locekle. 2006. gadā pēc Ainara Latkovska demisijas K. Pētersone kļuva par Aigara Kalvīša valdības Īpašu uzdevumu ministri sabiedrības integrācijas lietās, kā Saeimā un valdībā neesošā "Latvijas Ceļa" partnera Latvijas Pirmās partijas (LPP) pārstāve.

2006. gadā notikušajās 9. Saeimas vēlēšanās K. Pētersone tika ievēlēta no LPP un "Latvijas Ceļa" apvienības un līdz 2010. gadam bija 9. Saeimas deputāte, kā arī Saeimas priekšsēdētāja biedre. Viņa bija arī LPP/LC frakcijas priekšsēdētāja vietniece, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sekretāre, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājas biedre.[2] 2007. gada Valsts prezidenta vēlēšanās viņa tka izvirzīta kā LPP un "Latvijas Ceļa" kandidāte Valsts prezidenta amatam, bet vēlāk tika atsaukta par labu Valdim Zatleram. 2009. gadā K. Pētersone tika virzīta arī kā kandidāte Saeimas priekšsēdētājas amatam, bet zaudēja Solvitai Āboltiņai. Kandidēja 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet netika ievēlēta. 2010. gadā nesekmīgi kandidēja 10. Saeimas vēlēšanās no apvienības "Par Labu Latviju" saraksta. Bijusi partijas "Latvijas Ceļš" valdes locekle, valdē palikusi arī pēc LC saplūšanas ar Latvijas Pirmo partiju.

No 2010. gada līdz 2015. gadam K. Pētersone bija Latvijas Institūta direktore.[3] Pēc nonākšanas amatā apturēja darbību partijā LPP/LC.

2015. gadā K. Pētersone tika apstiprināta par pirmo Saeimas ģenerālsekretāri, kas ir administratīvs amats, kura pakļautībā strādā Saeimas kancelejas direktors un izpilddirektors, kā arī Personāla nodaļa, Protokola nodaļa, Informācijas nodaļa un parlamenta komisiju darbinieki. Šo amatu ieņēma līdz 2017. gada martam.

No 2017. gada oktobra atkal kļuva par Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktori.

Valsts prezidenta Andra Bērziņa aicināta, K. Pētersone bija Ordeņu kapitula locekle (2011—2015), turpinot šo lomu arī laikā, kad prezidents bija Raimonds Vējonis (2015—2019).

AtsaucesLabot

  1. ↑ www.km.gov.lv, Karina Pētersone Kultūras ministrijas mājaslapā
  2. ↑ www.saeima.lv Archived 2008. gada 1. maijā, Wayback Machine vietnē. Karina Pētersone
  3. ↑ Latvijas Institūtu vadīs Kārina Pētersone

Ārējās saitesLabot


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Ramona Umblija 		Latvijas Kultūras ministre
1998. gada 26. novembris - 2002. gada 7. novembris 		Pēctecis:
Inguna Rībena
Priekštecis:
Ainars Latkovskis 		Latvijas Īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās
2006. gada 8. aprīlis — 2006. gada 7. novembris 		Pēctecis:
Oskars Kastēns


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kārina_Pētersone&oldid=3613396"