Kārina Pētersone
- Šis raksts ir par politiķi. Par citām jēdziena Pētersone nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kārina Pētersone (dzimusi 1954. gada 19. septembrī, Rīgā) ir latviešu Latvijas pasniedzēja, tulkotāja un politiķe, bijusī kultūras ministre un īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās, kā arī 7. Saeimas un 9. Saeimas deputāte, vadījusi Latvijas institūtu, bijusi Saeimas ģenerālsekretāre, Rīgas Latviešu biedrības domes locekle, A. Čaka biedrības un O. Vācieša biedrības biedre.
| Kārina Pētersone | |
|---|---|
.jpg) K. Pētersone 2015. gadā | |
| Latvijas Republikas kultūras ministre | |
|
Amatā 1998. gada 26. novembris — 2002. gada 7. novembris | |
| Prezidents |
Guntis Ulmanis Vaira Vīķe-Freiberga |
| Premjerministrs |
Vilis Krištopans Andris Šķēle Andris Bērziņš (LPP/LC) |
| Priekštecis | Ramona Umblija |
| Pēctecis | Inguna Rībena |
| 9. Saeimas deputāte | |
|
Amatā 2007. gada 7. novembris — 2010. gada 2. novembris | |
| Prezidents | Valdis Zatlers |
| Premjerministrs | |
| Latvijas Republikas Īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās | |
|
Amatā 2006. gada 8. aprīlis — 2006. gada 7. novembris | |
| Prezidents | Vaira Vīķe-Freiberga |
| Premjerministrs | Aigars Kalvītis |
| Priekštecis | Ainars Latkovskis |
| Pēctecis | Oskars Kastēns |
| 7. Saeimas deputāte | |
|
Amatā 1998. gada 3. novembris — 1998. gada 17. decembris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1954. gada 19. septembrī Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Politiskā partija |
Latvijas Ceļš (līdz 2007) LPP/LC (2007-2011) |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Raimonds Auškāps |
| Profesija | filoloģe |
| Augstskola | Latvijas Valsts universitāte |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimusi 1954. gadā Rīgā teātra režisora un dramaturga Pētera Pētersona ģimenē. 1972. gadā absolvēja Rīgas 50. vidusskolu, 1978. gadā beidza studijas Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātes angļu filoloģijas nodaļā. No 1978. gada līdz 1982. gadam K. Pētersone bija Rīgas Politehniskā institūta Svešvalodu katedras pasniedzēja. No 1982. gada līdz 1991. gadam — Latvijas Valsts Universitātes Angļu filoloģijas katedras vecākā pasniedzēja. Precējusies ar tulkotāju un dramaturgu Raimondu Auškāpu. Laulībā trīs bērni.[1] 1989. gadā pabeidza studijas aspirantūrā.
Tulkojumi no angļu valodas
labot šo sadaļu- Lorija Holsa Andersone (Laurie Halse Anderson): „Runāt“ (Speak, 1999; Zvaigzne ABC, 2013)
- Helēna Grānta (Helen Grant): „Spēle ar nāvi“ (Wish Me Dead, 2011; Zvaigzne ABC, 2014)
- Kerolaina Meisa (Caroline Myss): „Arhetipi“ (Archetypes : Who are you?, 2013; Zvaigzne ABC, 2015)
- Opra Vinfrija: „Ko es skaidri zinu“ (What I Know for Sure, 2014; Zvaigzne ABC, 2016)
- Mišela Obama: „Izaugt“ (Becoming, 2018; Zvaigzne ABC, 2019)
Teātra lugas
labot šo sadaļu- Pīters Nikolss (Peter Nichols): „Kaislību spēle“ (Passion Play, 1991)
- Sems Šepards (Sam Shepard): „Prāta meli“ (A Lie of the Mind, 1985)
- A. R. Gērnijs (Albert Ramsdell Gurney): „Mīlestības vēstules“ (Love Letters, 1988)
- Alans Eikborns (Alan Ayckbourn): „Kā mīl tā otrā puse“ (How the Other Half Loves, 1969)
Politiskā darbība
labot šo sadaļuNo 1991. gada līdz 1993. gadam K. Pētersone bija Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova palīdze. No 1993. gada līdz 1995. gadam viņa saglabāja līdzīgu palīga amatu, A. Gorbunovam kļūstot par 5. Saeimas priekšsēdētāju. No 1995. gada līdz 1996. gadam viņa bija 6. Saeimas deputāta, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja A. Gorbunova palīdze, bet no 1996. gada līdz 1997. gadam — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra A. Gorbunova palīdze, vēlāk padomniece.
1997. gadā K. Pētersone uzsāka aktīvu politisko darbību, iestājoties partijā "Latvijas Ceļš" (LC) un no tās saraksta tika ievēlēta Rīgas domē. No 1997. gada līdz 1998. gadam viņa bija Rīgas domes deputāte un Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja. 1998. gadā kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās un kļuva par 7. Saeimas deputāti. No 1998. gada līdz 2002. gadam viņa bija Latvijas Kultūras ministre, sākotnēji Viļa Krištopana valdībā, saglabājot amatu arī sekojošajās Andra Šķēles un Andra Bērziņa valdībās. 2002. gadā kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās, bet netika ievēlēta. Tāpat vēlētāju atbalstu neguva 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās un 2005. gada Rīgas domes vēlēšanās.
No 2003. gada līdz 2006. gadam K. Pētersone bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktore. No 2004. gada līdz 2006. gadam viņa bija Parex bankas padomes locekle. 2006. gadā pēc Ainara Latkovska demisijas K. Pētersone kļuva par Aigara Kalvīša valdības Īpašu uzdevumu ministri sabiedrības integrācijas lietās, kā Saeimā un valdībā neesošā "Latvijas Ceļa" partnera Latvijas Pirmās partijas (LPP) pārstāve.
2006. gadā notikušajās 9. Saeimas vēlēšanās K. Pētersone tika ievēlēta no LPP un "Latvijas Ceļa" apvienības un līdz 2010. gadam bija 9. Saeimas deputāte, kā arī Saeimas priekšsēdētāja biedre. Viņa bija arī LPP/LC frakcijas priekšsēdētāja vietniece, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sekretāre, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājas biedre.[2] 2007. gada Valsts prezidenta vēlēšanās viņa tka izvirzīta kā LPP un "Latvijas Ceļa" kandidāte Valsts prezidenta amatam, bet vēlāk tika atsaukta par labu Valdim Zatleram. 2009. gadā K. Pētersone tika virzīta arī kā kandidāte Saeimas priekšsēdētājas amatam, bet zaudēja Solvitai Āboltiņai. Kandidēja 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet netika ievēlēta. 2010. gadā nesekmīgi kandidēja 10. Saeimas vēlēšanās no apvienības "Par Labu Latviju" saraksta. Bijusi partijas "Latvijas Ceļš" valdes locekle, valdē palikusi arī pēc LC saplūšanas ar Latvijas Pirmo partiju.
No 2010. gada līdz 2015. gadam K. Pētersone bija Latvijas Institūta direktore.[3] Pēc nonākšanas amatā apturēja darbību partijā LPP/LC.
2015. gadā K. Pētersone tika apstiprināta par pirmo Saeimas ģenerālsekretāri, kas ir administratīvs amats, kura pakļautībā strādā Saeimas kancelejas direktors un izpilddirektors, kā arī Personāla nodaļa, Protokola nodaļa, Informācijas nodaļa un parlamenta komisiju darbinieki. Šo amatu ieņēma līdz 2017. gada martam.
No 2017. gada oktobra atkal kļuva par Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktori. No 2017. līdz 2018. gadam bija ārštata angļu valodas pasniedzēja augstskolā RISEBA. K. Pētersone ir latviešu studenšu korporācijas "Zinta" goda filistre.
Valsts prezidenta Andra Bērziņa aicināta, K. Pētersone bija Ordeņu kapitula locekle (2011—2015), turpinot šo lomu arī laikā, kad prezidents bija Raimonds Vējonis (2015—2019).
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ www.km.gov.lv, Karina Pētersone Kultūras ministrijas mājaslapā
- ↑ www.saeima.lv Arhivēts 2008. gada 1. maijā, Wayback Machine vietnē. Karina Pētersone
- ↑ Latvijas Institūtu vadīs Kārina Pētersone
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Īsa biogrāfija vietnē km.gov.lv (arhivēta lapa)
- LPP/LC Valsts prezidenta amatam izvirza Pētersoni, informācija par kandidāti uz Valsts Prezidenta amatu vietnē tvnet.lv
- Kārina Pētersone vietnē literatura.lv
- Kārina Pētersone izrades.lv
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Ramona Umblija |
Latvijas Kultūras ministre 1998. gada 26. novembris - 2002. gada 7. novembris |
Pēctecis: Inguna Rībena |
| Priekštecis: Ainars Latkovskis |
Latvijas Īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās 2006. gada 8. aprīlis — 2006. gada 7. novembris |
Pēctecis: Oskars Kastēns |