Džulio Cezāre Andrea Evola (itāļu: Giulio Cesare Andrea Evola, pazīstams kā Juliuss Evola (Julius Evola); dzimis 1898. gada 19. maijā, miris 1974. gada 11. jūnijā) bija konservatīvs itāļu filozofs, gleznotājs un ezotēriķis. Viens no 20. gadsimta konsekventi antidemokrātiski, antiliberāli, pret modernitāti noskaņotākajiem domātajiem. Ietekmējis fašisma un mūsdienu neofašisma attīstību. Darbus caurstrāvo misticisms, ezotērika, okultisms un mizogīnija.
|
|
| Vispārīgā informācija
|
| Skola, tradīcija
|
tradicionālisms
|
| Nozīmīgas idejas
|
ezotēriskais fašisms, spirituālais rasisms
|
| Galvenās intereses
|
vēsture, reliģija, ezotērisms
|
| Alma mater
|
La Sapenca
|
| Ietekmējies no
|
Buda, Laodzi, Atanasijs Lielais, Nīče, Platons, Špenglers, Genons, de Mestrs, Jingers, Vailds, Benns, Viko, Carā, Veiningers, Štirners, Dostojevskis, Meistars Ekharts, Novāliss, Merežkovskis, Gurdžijevs
|
| Ietekmējis
|
Hese, Ļimonovs, Dugins, Eliade, Saviāno, Jursenāra, Vikerness, Benons
|
| Nozīmīgi darbi
|
Rivolta contro il mondo moderno (1934)
|
| Valoda
|
itāļu valoda
|
|
Mācījās Romas Universitātes Inženierijas fakultātē, tomēr apzināti atsacījās no diploma saņemšanas. Pēc dienesta artilērijā Pirmajā pasaules karā sāka pētīt austrumu reliģiju, mistiku un publicēties attiecīgos izdevumos. Kad Eiropas valstīs attīstītās dažāda paveida fašisma kustības, kļuva par to vadoņu — Musolīni, Himlera un Kodreanu — atzinēju, tomēr kritizēdams vairākus fašistisko kustību aspektus. 1945. gadā cieta aviācijas uzlidojumā un līdz mūža beigām bija daļēji paralizēts. 1951. gadā tika tiesāts par fašisma slavināšanu, tomēr attaisnots. Pēc Otrā pasaules kara izvirzījās par vienu no galēji labējo politisko spēku ietekmīgākajiem ideju avotiem. Mūsdienās Evolas ietekme jūtama alternatīvi labējo, eirāzistu, nacionālboļševiku kustībās.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Juliuss Evola.
