Jamaikas zilknābis
Jamaikas zilknābis jeb Jamaikas pīle[1] (Oxyura jamaicensis) ir pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder pie zilknābju apakšdzimtas (Oxyurinae). Tā dabīgais izplatības areāls aptver Ziemeļameriku,[2] bet, izbēgot no dekoratīvo putnu dārziem, suga iedzīvojusies arī Eiropas savvaļā.[3]
| Jamaikas zilknābis Oxyura jamaicensis (Scopoli, 1769) | |
|---|---|
_RWD2.jpg) Tēviņš | |
_RWD3.jpg) Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zosveidīgie (Anseriformes) |
| Dzimta | Pīļu dzimta (Anatidae) |
| Apakšdzimta | Zilknābju apakšdzimta (Oxyurinae) |
| Ģints | Zilknābji (Oxyura) |
| Suga | Jamaikas zilknābis (Oxyura jamaicensis) |
 Jamaikas zilknābis Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Jamaikas zilknābis ir plaši izplatīta pīļu suga un ligzdo Ziemeļamerikas Lielo līdzenumu prēriju biotopā (apmēram 86% populācijas[4]), izvēloties gan lielas, gan nelielas, aizaugušas ūdenstilpes, kā arī Vestindijas purvu ezeros. Daļa populācijas ir nometnieki, bet ziemeļos dzīvojošie īpatņi ir gājputni, kas ziemo ASV un Meksikas purvaino reģionu ūdenstilpēs, jūras līču krastos, kā arī neaizsalstošos, lielos ezeros.[5]
Eiropā
labot šo sadaļuEiropā Jamaikas zilknābis pirmo reizi savvaļā nonācis Lielbritānijā, 1950. gados dažiem īpatņiem izbēgot no dekoratīvo putnu dārziem un iedzīvojoties. Tas mūsdienās sastopams arī Nīderlandē, Francijā, Beļģijā un Spānijā.[4]
Riesta laikā tēviņi ir ļoti aktīvi un agresīvi, labprāt pārojas ar Eiropā dzīvojošām retā baltgalvas zilknābja mātītēm, dominējot pār augumā lielākajiem minētās sugas tēviņiem. Lai aizsargātu baltgalvas zilknābja sugu, Jamaikas zilknābji un to hibrīdi tiek aktīvi medīti (arī hibrīdu tēviņi ir aktīvāki nekā baltgalvas zilknābja tēviņi)[3][6] — 2014. gadā Lielbritānijā vairs mājoja tikai apmēram 20—100 Jamaikas zilknābji un to hibrīdi (piemēram 2000. gadā to populācija bija 5000 īpatņi).[7]
Izskats
labot šo sadaļu
Jamaikas zilknābis ir maza auguma pīle ar platu, masīvu knābi, ļoti īsu kaklu un garu, stīvu, melnu asti, kas miera stāvoklī tiek izslieta vertikāli gaisā. Ķermeņa garums ir 35—43 cm, spārnu izplētums 53—62 cm, svars tēviņam 530—795 g, mātītei 310—845 g.[8]
Sugai piemīt dzimumu dimorfisms. Tēviņa apspalvojums ir košāks un uzkrītošāks nekā mātītei. Tēviņam ir kontrastaina, melnbalta galva — balti vaigi un melna galvas augšējā daļa. Vasaras sezonā ķermenis ir sulīgā, sarkanbrūnā krāsā, bet knābis koši gaiši zils un zemaste balta. Tēviņš apspalvojumu maina divas reizes gadā: uzreiz pēc ligzdošanas sezonas, no augusta līdz oktobrim, apspalvojumam kļūstot pelēcīgākam un gaišākam, atgādinot mātītes apspalvojumu, arī knābis tam kļūst pelēks; otro reizi tēviņš apspalvojumu maina pirms ziemas, atgūstot riesta laika apspalvojuma krāsas.[9]
Tēviņi līdz gada vecumam un mātītes ir brūnpelēki. Vaigi mātītei ir gaiši pelēki, kuriem pāri stiepjas izplūdusi, tumšāk brūna svītra. Lidojumā abiem dzimumiem var redzēt tumšās spārnu apakšas.[5][10]
Uzvedība
labot šo sadaļu.jpg)
.jpg)
.jpg)
Lielāko savas dzīves daļu Jamaikas zilknābis pavada uz ūdens, bet tas ir arī ļoti ātrs un spēcīgs lidotājs, tomēr ar minimālām manevrēšanas spējām gaisā.[4] Tādēļ briesmu gadījumā putns drīzāk ienirs, nevis pacelsies gaisā. Jamaikas zilknābis ir aktīvs galvenokārt nakts laikā, tādēļ dienas laikā to bieži var novērot guļam kādas ūdenstilpes vidū, ar zem spārna pabāztu galvu un stāvus izslietu asti.[5]
Ziemojošie putni veido lielus barus, reizēm ar citu sugu ūdensputniem, piemēram, mazajām nirām un Islandes nirām.[5] Jamaikas zilknābji ir agresīvi un kauslīgi, mātītes ieskaitot, īpaši ligzdošanas sezonā, kad tie kļūst ļoti agresīvi gan viens pret otru, gan pret citām dzīvnieku sugām, uzbrūkot pat trušiem, kas tuvojas.[4][9] Jamaikas zilknābja galvenie dabiskie ienaidnieki ir sarkanastes klijāns (Buteo jamaicensis), Amerikas ūpis (Bubo virginianus), Amerikas ūdele, jenots un rudā lapsa.
Barība
labot šo sadaļuJamaikas zilknābis barību meklē, ienirstot zem ūdens un filtrējot caur knābi ūdeni, reizēm tas filtrē ūdeni no ūdens virsmas.[4] Galvenokārt barojoties ar ūdens kukaiņiem un to kāpuriem, īpaši ar knišļu kāpuriem, zooplanktonu, gliemjiem, nelielām zivtiņām un vēžveidīgajiem.[4][5][10] Vasaras periodā tas nelielos daudzumos barojas arī ar dažādu ūdensaugu daļām un sēklām, bet ziemā veģetārā barība kļūst par pamatbarību.[4]
Ligzdošana
labot šo sadaļuJamaikas zilknābis pārus veido tikai pēc ierašanās ligzdošanas vietās, parasti pāri ir monogāmi, bet daži tēviņi sapārojas ar vairākām mātītēm.[4] Tēviņiem ir raksturīgs īpatnējs riesta rituāls — stīvā aste tiek izslieta stāvus gaisā, bet knābis tiek piespiests un rīvēts gar uzpūstu, uzbužinātu kaklu, tādējādi no spalvām izspiestais gaiss zem ūdens rada burbuļus. Uzmanības apliecinājums mātītei tiek pabeigts ar skaļu saucienu. Riesta laikā, lai pievērstu pretējā dzimuma uzmanību, tēviņi mēdz arī nolaist asti ūdenī un skriet pa ūdens virsmu, skaļi plakšķinot ar pēdām.[4]
Jamaikas zilknābis ligzdo purvainos ezeriņos un dīķos, izvēloties biezi aizaugušas ūdenstilpes. Mātīte garā zālē, tuvu krasta līnijai, būvē bļodas veida ligzdu, kas uzvīta uz pirms tam uzkrautas zāļu platformas. Parasti tiek izmanta sausa zāle, bet reizēm ligzda tiek būvēta no svaigas, zaļas zāles. Pāri ligzdai tiek pārliekts un savīts arī blakus augošo augu pārsegs.[4] Dējumā ir 3—15 olas.[4][10] Tās ir relatīvi ļoti lielas, lielākās no visām pīļu olām, salīdzinot ar putna augumu.[4] Tā kā olas ir lielas, pīlēni izšķiļas ļoti labi attīstījušies, tiem ir vajadzīgs daudz īsāks periods, līdz tie kļūst patstāvīgi.[4] Olas perē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Tēviņš pamet mātīti, līdzko sākas perēšana, tomēr reizēm tēviņš uzturas mātītes tuvumā visas sezonas garumā, lai gan briesmu gadījumā savus mazuļus neaizsargā.[9] Sezonas laikā var būt viens vai divi dējumi, inkubācijas periods ilgst 20—26 dienas.[4]
Mazuļi izšķiļas klāti ar dūnām, pirmo dienu māte tos silda, bet pēc tam pamet ligzdu. Jau dienas vecumā tie peld, nirst, paši barojas un izrāda savu agresīvo dabu pret citiem putniem.[9] Māte jaunos putnus pamet, kad tie sasniedz 20—30 dienu vecumu, lai gan lidot tie sāk 50—55 dienu vecumā.[9] Jamaikas zilknābja mūža garums savvaļā var sasniegt 13 gadus.[4]
Sistemātika
labot šo sadaļuJamaikas zilknābim ir 2 pasugas:[2]
- Oxyura jamaicensis jamaicensis — nominālpasuga, sastopama Vestindijā;
- Oxyura jamaicensis rubida — sastopama Kanādas dienvidos un ASV, izņemot Aļasku.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Eiropas Komisijas regula
- ↑ 2,0 2,1 IOC World Bird List: Screamers, ducks, geese & swans
- ↑ 3,0 3,1 BBC: R.I.P. Ruddy duck
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 Cool Facts: Ruddy Duck
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 All About Birds: Ruddy Duck
- ↑ Final 100 ruddy ducks in the UK facing extermination
- ↑ Langley, William (8 February 2014). "The ruddy ducks with nowhere left to hide". The Daily Telegraph. Retrieved 31 March 2014.
- ↑ Alive: Ruddy Duck (Oxyura jamaicensis)
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 ADW: Oxyura jamaicensis
- ↑ 10,0 10,1 10,2 «Lincoln Park Zoo: Ruddy Duck». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2016. gada 8. septembrī.