Jūras krupis
Jūras krupis jeb cukurniedru krupis (Rhinella marina), zināms arī kā aga, ir liela auguma krupju dzimtas (Bufonidae) suga. Tā dabiskais izplatības areāls ir Centrālamerika un Dienvidamerika, bet ir plaši introducēts daudzviet pasaulē: Antiļu salās, Fidži, Filipīnās, Taivānā, Rjūkjū salās (Japānā), Jaungvinejā, Austrālijā un daudzās Okeānijas salās.[1]
| Jūras krupis Rhinella marina (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Abinieki (Amphibia) |
| Kārta | Bezastainie abinieki (Anura) |
| Dzimta | Krupju dzimta (Bufonidae) |
| Ģints | Īspurna krupji (Rhinella) |
| Suga | Jūras krupis (Rhinella marina) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
|
Dabīgais izplatības areāls
Introdukcijas areāls | |
 Jūras krupis Vikikrātuvē | |
Jūras krupim ir indes dziedzeri un kurkuļi ir tik indīgi, ka lielākā daļa plēsīgo dzīvnieku nespēj ar tiem baroties. Jūras krupim ir ļoti liela apetīte. Tādēļ tas ir introducēts daudzviet pasaulē ar mērķi aizsargāt cukurniedru plantācijas pret kaitēkļiem, īpaši cīņai ar cukurniedru vaboli (Dermolepida albohirtum). Tomēr mūsdienās jūras krupis daudzās introdukcijas zemēs pats ir kļuvis par kaitēkli, kuru grūti ierobežot, ņemot vērā tā indīgo ādu. Daudziem plēsējiem šis krupis ir nāvējošs un tie iet bojā, ja apēd jūras krupi.
Sistemātikas izmaiņas
labot šo sadaļu
Nesenā pagātnē jūras krupis tika klasificēts īsto krupju ģintī (Bufo), bet līdz ar krupju dzimtas revīziju, kas tika veikta saskaņā ar jaunākajiem ģenētiskajiem pētījumiem, jūras krupis mūsdienās tiek sistematizēts īspurna krupju ģintī (Rhinella).[2]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļuJūras krupis ir ļoti liels, mātītes lielākas nekā tēviņi. Pieauguša īpatņa vidējais garums ir 10—15 cm.[3] Lielākais zināmais īpatnis ir bijis 38 cm garš, bet, izstiepjot kājas, tā garums ir bijis 54 cm, svars 2,65 kg.[4] Jo reģionā populācija ir mazāka, jo krupji aug lielāki. To mūža garums ir 10—15 gadi savvaļā, bet nebrīvē var sasniegt 35 gadu vecumu.[5]
Jūras krupja āda ir sausa un kārpaina.[3] Tā acis ir lielas un izvalbītas, uz galvas blakus katrai acij izcelta kroka, kas stiepjas gar nāsīm līdz pašam purna galam. To krāsa var būt dažāda: pelēka, dzeltenīga, sarkanbrūna, olīvbrūna. Virs pamatkrāsas tumšāks raibumojums. Pakauša daļā, aiz acīm atrodas lieli parotīdu dziedzeri.[3] Acu zīlītes ir horizontālas. Pakaļkāju pirkstus savieno gaļīga peldplezna, bet priekškāju pirksti ir brīvi.[6] Jaunajiem krupjiem āda ir gluda un tumša, lai gan daži īpatņi ir gaiši. Tiem nav pieaugušajiem raksturīgo parotīdu dziedzeru, tas nozīmē, ka tie ir mazāk indīgi.[7] Kurkuļi ir mazi (10—25 mm lieli) un melni, pamatā uzturas baros uz ūdenstilpes gultnes.[7]
Inde
labot šo sadaļuPieauguša jūras krupja āda ir indīga un ādas šūnas ir piesātinātas ar indi.[8] Aiz acīm kakla sānos tam atrodas arī lieli, labi saskatāmi parotīdu dziedzeri, kā arī pāri mugurai izvietoti vairāki citi indes dziedzeri. Kad krupis tiek satraukts, tam no parotīdiem izdalās pienveidīgs šķidrums — bufotoksīns.[7] Šī inde iedarbojas uz ļoti daudziem dzīvniekiem, arī uz cilvēku. Ir zināmi vairāki nāves gadījumi saistībā ar jūras krupja indi.[9] Bufotoksīns izdalās salīdzinoši nelielā daudzumā un cilvēkam izraisa vājas halucinācijas, kas ilgst nedaudz mazāk par stundu. Tomēr krupja āda izdala ne tikai bufotoksīnu, bet arī citas indes, kas izdalās daudz lielākā apjomā, tādēļ krupja laizīšana var novest pie smagas saslimšanas vai nāves.[10] Aizsargājoties krupis ne tikai izdala indi, bet arī uzpūšas, kļūst ievērojami lielāks augumā, tas izslienas taisnās kājās, lai kļūtu vēl lielāks un iespaidīgāks.
Dzīves veids
labot šo sadaļu
Lai arī sugas nosaukums vedina domāt par krupja saistību ar jūru, tomēr jūras krupis ir sauszemes dzīvnieks un galvenokārt saistīts ar saldūdens tilpēm,[7] lai gan jūras krupis un kurkuļi spēj dzīvot arī viegli sāļos ūdeņos.[8] Tas mājo atklātās ainavās (pļavās, purvos, pludmales kāpās) un mežos, labprāt apmetas dārzos, lauksaimniecības tīrumos un dīķos.[8] Dienvidamerikā jūras krupis sastopams arī tropu mežos, tomēr tas izvairās no ļoti bieziem mežiem.[11]
Jūras krupis spēj dzīvot apstākļos ar maksimālo temperatūru 40—42 °C, minimālo 10—15 °C. Šī suga spēj izdzīvot arī sausos apstākļos, zaudējot līdz 52,6% ķermeņa šķidruma, tādējādi tie spēj piemēroties apstākļiem arī ārpus tropu zonas.[7]
Barība
labot šo sadaļuJūras krupjiem kā visām vardēm un krupjiem galvenā maņa barības atrašanai ir redze, bet tie spēj noteikt upura atrašanās vietu, izmantojot arī ožu.[12] Tie galvenokārt barojas ar nelieliem peļveidīgajiem grauzējiem, rāpuļiem, citiem abiniekiem, putniem un dažādiem bezmugurkaulniekiem. Reizēm tie ēd arī augu barību un cilvēku pārtikas atkritumus.[7]
Vairošanās
labot šo sadaļuTropu reģionā jūras krupji var vairoties visa gada garumā, tiem nav noteiktas vairošanās sezonas, bet subtropu reģionā tie vairojas tikai siltajā sezonā, kas sakrīt ar slapjo sezonu.[12] Tēviņš parasti skaļi sauc mātīti, līdz ar to tā saucieni ir dzirdami vai nu tikai vairošanās sezonas laikā, vai visa gada garumā.[9] Mātīte var ikrus nērst divas reizes gadā.[9]
Parasti saldūdens tilpē mātīte nērš ikrus (8000—35 000[9]), kas savirknēti tievos, recekļainos pavedienos (apmēram 20 metri).[7] Ikri nogrimst uz ūdenstilpes gultnes,[8] tie ir melni un to diametrs ir apmēram 1,2—2,0 mm.[7] Ikru attīstība cieši saistīta ar ūdens temperatūru. Jo ūdens siltāks, jo ikri ātrāk attīstās. Parasti kurkuļi izšķiļas pēc apmēram 48 stundām, bet tās var būt arī tikai 14 stundas vai 7 dienas.[7] Kurkulis ir melns, maziņš (10—11 mm) ar īsu astīti. Pēc izšķilšanās kurkuļi turas kopā nelielās grupās. Mazais krupītis no kurkuļa izveidojas 12—60 dienās, visbiežāk 4 nedēļu laikā.[7] Līdzīgi kā pieaugušie īpatņi, arī ikri un kurkuļi ir indīgi lielākajai daļai dzīvnieku.[3] Krupji attīstās ātri un to pieauguma ātrums samazinās, sasniedzot dzimumbriedumu. Jaungvinejā mātīte dzimumbriedumu sasniedz, kad tās ķermenis ir 70—80 mm garš, bet Panamā, kad tas ir 90—100 mm garš.[13]
Ienaidnieki
labot šo sadaļuDienvidamerikā jūras krupi un tā kurkuļus medī daudzi, dažādi dzīvnieki, piemēram, platpurna kaimans (Caiman latirostris), rakstainais kaķacu zalktis (Leptodeira annulata), zuši un daudzas citas zivju sugas, kā arī skudras (Paraponera clavata).[7] Ārpus dabīgā izplatības areāla jūras krupi medī daži plēsīgie putni, vārnas, melnās žurkas un ūdens varāni (Varanus salvator).[7] Jūras krupi spēj nogalināt arī Austrālijā dzīvojošās gaļas skudras (Iridomyrmex purpureus), uz kurām krupja inde neiedarbojas.[8]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Amphibia: Rhinella Fitzinger, 1826
- ↑ Amphibia: Rhinella marina (Linnaeus, 1758)
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Robinson, Martyn (1998). A field guide to frogs of Australia: from Port Augusta to Fraser Island including Tasmania. Reed New Holland. ISBN 1-876334-83-5.
- ↑ Wyse, E. (editor) (1997). Guinness Book of Records 1998. Guinness Publishing. ISBN 0-85112-044-X.
- ↑ Grenard, Steve (2007). Frogs and Toads. John Wiley and Sons. ISBN 0-470-16510-3.
- ↑ Australian Museum: Cane Toad
- ↑ 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 Tyler, Michael J. (1989). Australian Frogs. Penguin Books. ISBN 0-670-90123-7.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 «Queensland Museum: Cane Toad». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 22. martā. Skatīts: 2015. gada 12. aprīlī.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 «Rhinella marina (=Bufo marinus) (amphibian)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 17. augustā. Skatīts: 2015. gada 12. aprīlī.
- ↑ Weil, A. T.; Davis, W. (1994). "Bufo alvarius: a potent hallucinogen of animal origin". Journal of Ethnopharmacology 41 (1–2): 1–8. doi:10.1016/0378-8741(94)90051-5. PMID 8170151.
- ↑ Barker, John; Grigg, Gordon; Tyler, Michael (1995). A Field Guide to Australian Frogs. Surrey Beatty & Sons. ISBN 0-949324-61-2.
- ↑ 12,0 12,1 Lever, Christopher (2001). The Cane Toad. The history and ecology of a successful colonist. Westbury Publishing. ISBN 1-84103-006-6.
- ↑ Zug, G. R.; Zug, P. B. (1979). "The Marine Toad, Bufo marinus: A natural history resumé of native populations". Smithsonian Contributions to Zoology 284.