Jēkaba kāpnes

Jēkaba kāpnes nozīmē kāpnes uz debesīm, kas savieno zemi ar debesīm, cilvēku pasauli ar dievišķo pasauli un katru cilvēku ar Dievu. (Līdzīga saite Bībelē ir arī varavīksne.)

Jēkaba kāpnes attēlo daudzas pareizticīgo ikonas un Romas katoļu svētbildes. Arī laicīgajiem māksliniekiem Jēkaba kāpnes ir iemīļota tēma, jo caur to iespējams atklāt cilvēka un Dieva attiecības, Dieva žēlastību un derību ar cilvēku, kā arī cilvēka mūžīgās alkas pēc dievišķā.

Stāsts par Jēkaba kāpnēm ir daudznozīmīgs Vecās Derības sižets, kurā atklājas cilvēka un Dieva savstarpējās attiecības. Šajā stāstā attēlota spilgta teofanija (Dieva parādīšanās redzamā veidā) un aprakstīti Dieva vēstneši eņģeļi, kas kāpj pa debesu kāpnēm augšup un lejup. Jēkabs debesu kāpnes ar eņģeļiem un Dievu kāpņu galā redz sapnī. Pēc pamošanās viņš pārdzīvotā iespaidā zvēr turēties pie Dieva.

Debess kāpņu tēls pasaules reliģijās

Debess kāpņu tēls ir izplatīts simbols pasaules tautu mitoloģijā un arī daudzās reliģijās, kā, piemēram, jūdaismā, kristietībā, budismā un islāmā.

Vēsturiski vairākās senajās reliģijās tika speciāli celtas milzīgas sakrālas celtnes, kurās apvienojās augsta kalna-tempļa un debesu kāpņu simbolika (piemēram, pirms Kolumba laika Amerikas inku pakāpienveida piramīdas un senās Mezopotāmijas zikurāti). Šo celtņu pamatfunkcija bija palīdzēt cilvēku dvēselēm pacelties debesīs. Līdzīgu celtņu simbolika atspoguļo cilvēces priekšstatu par to, kā Kosmoss kalpo dvēseles ceļam augšup pie Dieva. Ceļš uz debesīm ved soli pa solim pa pakāpieniem, pa kuriem līdz galam uzkāps tikai izredzētie. Ceļš pa pakāpieniem ir viens no visizplatītākajiem simboliem dažādos iniciācijas rituālos.

Kāpņu analogs mitoloģijā (mitoloģija — grieķu: μυθολογία, muthología — stāstu stāstīšana) ir kalns, koks vai stabs kā pasaules ass, latviešu folklorā arī ozols vai garā pupa. Tādējādi kāpņu tēla simboliskā nozīme atklāj saistību starp dažādiem pasaules līmeņiem un pāreju no viena uz otru, kā arī evolūciju, kas ir secīgs un pakāpenisks process.

Kāpņu simbols kristietībā

Viduslaikos kāpnes uzskatīja par Jaunavas Marijas simbolu, kura caur Jēzus iznēsāšanu un dzemdēšanu ir radījusi debesu un zemes, dievišķā un cilvēcīgā saistību.

Jāņa evaņģēlijs 1:51 runā par Jēzu Kristu kā patiesajām kāpnēm uz debesīm,

„Patiesi, patiesi es jums saku: Jūs redzēsit debesis atvērtas, un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz Cilvēka Dēlu.”

Krustā sistais Kristus pie krusta kā debesu kāpnes savieno zemi ar debesīm, un dod izlīgumu un grēku piedošanu cilvēkiem.

Tēmu par kāpnēm uz debesīm bieži apcerējuši agrīnās baznīcas tēvi. Svētais Irenejs 2. gs. raksturo kristīgo Baznīcu kā „kāpnes ceļā uz Dievu”. Austrumu Baznīcas tēva Sv. Jāņa Pakāpnieka apceres par tuvošanos Dievam apkopotas grāmatā „Pakāpieni uz debesīm”, kurā svētais tēvs runā par pakāpieniem, kas ved pie Dieva, dod padomus, kā pakāpeniski atbrīvoties no sava „ego”, iegūt pazemību un sasniegt absolūto Dieva mīlestību.

,,Jēkaba kāpņu” sižets Bībelē

Sižets par Jēkaba kāpnēm atrodams gan kanoniskajā Bībeles tekstā 1. Mozus grāmatā (Genesis) 28:12-19., gan pareizticīgās baznīcas apokrifā „Jēkaba kāpnes” ("Лествица Иакова") .

Jēkabs ar viltību par lēcu virumu izkrāpa pirmdzimtā svētību no sava brāļa Ēsava, tāpēc viņam nācās bēgt no brāļa atriebības. Jēkabs pēc mātes padoma devās uz Mezopotāmiju, lai ņemtu par sievu mātesbrāļa Lābana meitu. Ceļā no Bēršebas uz Hāranu, viņš bija spiests nakšņot klajā laukā. Guļot ar akmeni pagalvī, Jēkabs nakti redzēja sapnī, ka uz zemes bija uzslietas kāpnes, kuru augšgals sniedzās debesīs, bet Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.

„Un redzi, tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: ,,Es esmu Ābrahāma, tava tēva, Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes smiltis, un tu izpletīsies uz rietumiem un uz austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.

Es, lūk, esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu eji, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis visus solījumus, kādus Es esmu devis”. (Gen. 28:13-15)

Jēkabam nebija nodoma satikt Dievu, un viņam nebija ne mazākās nojausmas, ka nepazīstamajā vietā, kur viņš nejauši bija nonācis, viņam pēkšņi atklāsies Dievs. Pats „Dievs uzrunā Jēkabu miegā, kad viņa apziņa ir aizmigusi. Dievs dod Jēkabam gandrīz tos pašus svētības vārdus, ko viņa vectēvam Ābrahāmam. Jēkabs mostas satriekts svētās šausmās un godbijībā, un viņš svinīgi dod solījumu turēties pie Dieva un dot Dievam desmito tiesu no visa, ko Dievs viņam dos. Tas ir vienīgais notikums patriarhu stāstos, kad cilvēks zvēr turēties pie Dieva.”

„Un Jēkabs uzmodās no sava miega un sacīja: ,,Tiešām, tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju”. Un viņam metās bail, un tas sacīja: ,,Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti”.” (Gen. 28:16)

„Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija nolicis, un uzcēla piemiņas zīmi un svaidīja to ar eļļu. Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele , bet iepriekš pilsētu sauca Lūza.” (Gen. 28:18-19)

„Un Jēkabs deva svinīgu solījumu, sacīdams: „Ja Dievs Kungs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, kādu es tagad eju, un man dos maizi, ko ēst, drēbes, ar ko ģērbties, Un man sveikam liks atgriezties savā tēva namā, tad Viņš man būs par Dievu. Bet šis akmens, kādu esmu nolicis par piemiņas zīmi, lai ir par Dieva namu, un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.” (Gen. 28: 20)

„Aizmigušajam Jēkabam „atklājās” daudz kas tāds, kas parastā apziņas stāvoklī paliek apslēpts it kā „tumsā”, kur viņš nevarēja aiziet, to Dievs viņam atklāja kāpnēs uz debesīm, pa kurām naski steidzās eņģeļi. Kāpa augšup — nozīmēja, ka eņģeļi kalpoja viņam arī tad, kad viņš to nezināja. Viņi uznesa pa kāpnēm augšup pie Dieva Jēkaba ilgas un cerības, un kāpa lejā, lai nonestu lejā Dieva žēlastības un dāvanas.”

Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ļoti mīļa ir Dziesmu grāmatas 502. dziesma „Tuvāk pie Dieva kļūt” , kas runā par Jēkaba tikšanos ar Dievu. Šajā dziesmā visi ticīgie lūdz Dieva tuvību, lūdz Dieva svētību un Viņa vadību uz Debesu tēviju.

Literatūra

1. Bībele. Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti. Bībeles Sabiedrība. Latvian Bible 53. United Bible Societies 1991 — 7M. 1245 lpp.
2. Aldersons J., Mākslas un kultūras vārdnīca ar interneta atslēgvārdiem, Zvaigzne ABC, 2011. — 277.lpp.
3. Boldoks Dž., Kristietības simbolika. Pasaules garīgie strāvojumi. Rīga, Madris, 1999. — 152 lpp.
4. Dišlers G. Dievs un cilvēku vēsture Vecajā Derībā. Rīga, Jumava, 2001. — 579 lpp.
5. Dišlers G. Kulta māksla Vecajā Derībā. Rīga, Jumava, 2005. — 264 lpp.
6. Gombrich E. H. Mākslas vēsture, Rīga, Zvaigznes ABC, 1997. — 688 lpp.
7. Kultūras vēsture vārdos, jēdzienos un nosaukumos, sakārtojusi Daina Blūma, Rīga, RaKa, 2000. — 192. lpp.
8. Sv. Jānis Pakāpnieks. Pakāpieni uz debesīm. Rīga: LKRA, 2010. — 98 lpp.
9. Ziemelis V. Apokrifi — teksti, kas nederēja Bībelei.
10. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/valdis-ziemelis-apokrifi-teksti-kas-nedereja-bibelei-fragments.d?id=13384780
11. Носовский Г. В., Фоменко А. Т. Потерянные Евангелия. Новые свидетельства об Андронике — Христе. http://chronologia.org/evangelia/3_08.html
12. Православная энциклопедия. http://www.pravenc.ru/text/75608.html