Jānis Liepiņš (virsnieks)

Šis raksts ir par virsnieku. Par citām jēdziena Liepiņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Jānis Liepiņš (1894. gada 30. janvāris — 1942. gada 30. aprīlis) bija Latvijas armijas ģenerālis (1940), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Jānis Liepiņš Personīgā informācija Dzimis 1894. gada 30. janvārī Ēveles pagasts, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1942. gada 30. aprīlī (48 gadi) Saratova, Saratovas apgabals, KPFSR (tagad Krievija) Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālmajors Struktūra sauszemes armija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Krievijas pilsoņu karš, Latvijas brīvības cīņas

Biogrāfija

Dzimis Ēveles pagastā dzelzceļa ierēdņa ģimenē. Pirmā skolas gaitas uzsāka Valkas draudzes skolā. Pēc tās pabeigšanas iestājās tehniskajā dzelzceļa skolā Tallinā, kuru pabeidza 1911. gadā. Pēc tam strādāja turpat Tallinā par tehniķi kuģu būvētavā.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma, 1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas Impērijas armijā. Sākotnēji dienēja 1. rezerves pulkā, bet vēlāk Leibgvardes Lietuvas pulkā. 1915. gada janvārī pabeidza Orānienbaumas praporščiku skolu, kur ieguva praporščika pakāpi. Pēc tam tika nosūtīts uz 83. rezerves pulku. No 1915. gada marta bija virsnieks 50. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Kopā ar to izbrauca uz fronti pret Austroungārijas armiju. Piedalījās cīņās Galīcijā, bet pēc tam tagadējās Latvijas teritorijā. Pēc latviešu strēlnieku izveidošanas pārgāja uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulks). Bija pirmais virsnieks šajā bataljonā. Sākotnēji komandēja rotu, bet jau vēlāk bataljonu. 1915. gada septembrī paaugstināts par podporučiku, bet pēc Ķekavas kaujām par poručiku 1916. gada septembrī, 1916. gada decembrī par štābskapitānu. 1917. gada jūnijā tika pārcelts uz 437. kājnieku pulku, kur sākotnēji komandēja rotu, bet pēc neilga laika atkal bataljonu. Tā paša gada beigās saslima un tika evakuēts uz aizmuguri. Kara laikā apbalvots ar diviem Staņislava ordeņiem (II un III šķiras (abi ar šķēpiem)) un diviem Annas ordeņiem (III (ar šķēpiem) IV šķiras) un Pēc Oktobra revolūcijas un armijas sabrukuma tur arī beidzās viņa dienests Krievijas Impērijas armijā.

1918. gada februārī Murmanskā viņš iestājās Francijas armijā, bet jau martā slimības dēļ nav varējis evakuēties līdzi franču spēkiem. Maijā iestājās Sarkanās armijas latviešu strēlnieku pulkā. Atrazdamies Igaunijas teritorijā, 1919. gada janvārī Liepiņš pārbēga pāri frontei pie igauņiem. Apmēram mēnesi pēc tam atradās gūstekņu nometnē Tartu.

1919. gada 23. februārī brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Dienestā ieskaitīts kā kapteinis 1. Valmieras kājnieku pulkā (vēlākais 4. Valmieras kājnieku pulks). Sākotnēji komandēja rotu, bet no 1. aprīļa jau bataljonu. Ar pulku piedalījies cīņas Vidzemē. Novembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un iecelts par pulka komandiera palīgu. Par veiksmīgo kaujas grupas vadību ieņemot Vecasauli un Bausku 16. un 17. novembrī reizē apdraudot pretinieka atkāpšanos uz Lietuvu, vēlāk tika apbalvots Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras). Decembrī tika iecelts par 5. Cēsu kājnieku pulka komandieri. Šo pulku komandējis cīņās par Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem.

1921. gada augustā ieskaitīts Galvenā štāba rezervē, bet pavisam drīz iecelts par bataljona komandieri 8. Daugavpils kājnieku pulkā. 1922. gadā pabeidza virsnieku kursus. Vēlāk tika iecelts par pulka saimniecības priekšnieku. 1925. gada 3. jūlijā par pulka komandiera palīgu. 1927. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1929. gadā pabeidza Kara akadēmiskos kursus (8 mēnešu kursus). Sarakstījis grāmatu par pulka vēsturi. 1931. gadā tika iecelts par 8. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. 1937. gadā tika iecelts par 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri. 1939. gada pabeidza divīzijas komandieru kursus. Dienesta laikā apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķiras), Viestura ordeni (II šķiras (ar šķēpiem)), Aizsargu Nopelnu krustu un citiem apbalvojumiem.

Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gada jūlijā, tika paaugstināts par ģenerāli un iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri Friča Virsaiša vietā. Oktobrī tika iecelts par 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 181. divīzijas komandieri (bijusī 1. Kurzemes kājnieku divīzija). Viņa pakāpe tika pārdēvēta par Sarkanās armijas ģenerālmajoru. Nākamā gada jūnijā kopā ar cietiem virsniekiem tika nosūtīts uz Maskavu, kur it kā vajadzēja notikt kursiem, bet ierodoties tur tika apcietināts. 1942. gada janvārī viņam tika piespriests nāvessods, kas tika izpildīts 1942. gada 30. aprīlī, Saratovā. 1960. gadā viņš tika reabilitēts.

Literatūra

• Latvijas armijas augstākie virsnieki :1918-1940 : biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Ārējās saites

• Jāņa Liepiņa L.k.o.k. biogrāfija
• Īsa Jāņa Liepiņa biogrāfija (angliski)