Jānis Kalniņš (ģenerālis)

Šis raksts ir par virsnieku. Par citu personu ar šādu vārdu skatīt rakstu Jānis Kalniņš.

Jānis Kalniņš (1867—1942) bija latviešu strēlnieku virsnieks, 3. Kurzemes bataljona (vēlāk pulka) komandieris (1915—1917), apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis (1924).

Jānis Kalniņš
Personīgā informācija
Dzimis	1867. gada 12. jūnijā Vecsalacas pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Miris	1942. gada 14. novembrī (75 gadi) Rīga, Latvijas ģenerālapgabals, Ostlande, Trešais reihs (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe	ģenerālis
Vienība	Krievijas impērija, Latvija
Kaujas darbība	Krievijas—Japānas karš Pirmais pasaules karš
Apbalvojumi	Lāčplēša kara ordenis
Izglītība	Viļņas kara skola

Dzīvesgājums

Dzimis 1867. gada 12. jūnijā Vecsalacas pagasta "Jesperos" zemnieka ģimenē. Mācījās Lielsalacas draudzes skolā. 1886. gadā kā brīvprātīgais iestājās Krievijas impērijas armijas 11. kājnieku pulkā Rīgā. Pēc obligātā dienesta 1890. gadā palika virsdienestā 99. kājnieku pulkā un 1891. gadā iestājās Viļņas junkurskolā, kuru pabeidza 1893. gadā kā podpraporščiks. 1894. gadā paaugstināts par podporučiku, 1898. gadā par poručiku, bet 1902. gadā štābkapteini. Piedalījās Krievijas—Japānas karā (1904—1905), kur kaujās guva vairākus smagus ievainojumus. 1908. gadā viņu paaugstināja kapteiņa dienesta pakāpē.

Pirmā pasaules kara sākumā viņš kā 237. kājnieku pulka bataljona komandieris 1914. gadā piedalījās smagās kaujās ar Austroungārijas karaspēku pie Lembergas, 1915. gada janvārī paaugstināts par apakšpulkvedi. 1915. gada septembrī apakšpulkvedi J. Kalniņu iecēla par 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieri, viņš piedalījās kaujās pie Slokas, Babītes un Tīreļa purvos. No 1916. gada 1. aprīļa līdz 12. septembrim viņš bija Nāves salas karaspēka daļu pavēlnieks un komandants ar cietokšņa komandanta tiesībām, kaujās vairākkārt ievainots un kontuzēts, paaugstināja par pulkvedi. 1917. gadā kontūzijas un slimības dēļ ārstējās Maskavas, pēc tam Poltavas slimnīcās, pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada sākumā demobilizēts. Krievijas pilsoņu kara laikā līdz 1920. gada jūlijam J. Kalniņš bija Poltavas kara invalīdu sabiedrības valdes loceklis. Pēc Baltās kustības sakāves 1920. gada decembrī viņu kā kontrrevolucionāru apcietināja padomju varas iestādes un noturēja apcietinājumā līdz 1921. gada martam. Pēc atbrīvošanas J. Kalniņš 1921. gada aprīlī atgriezās dzimtenē.

1921. gada 30. aprīlī J. Kalniņu ieskaitīja Latvijas Bruņoto spēku Galvenā štāba virsnieku rezervē, un 1. maijā iecēla par sevišķu uzdevumu virsnieku karaspēka inspektora rīcībā. No 1921. gada septembra J. Kalniņš bija 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieris, bet no novembra — Apsardzības ministrijas Padomes loceklis. 1924. gada maijā viņu paaugstināja par ģenerāli un atlaida no dienesta. Pēc atvaļināšanās strādāja Vecsalas pagasta jaunsaimniecībā "Zaļmājās", ieņēma vadošus amatos Latvijas Aizsargu biedrībā un Latviešu veco strēlnieku biedrībā.

Miris 1942. gada 14. novembrī Rīgā, apbedīts Brāļu kapos.

Apbalvojumi

• Sv. Vladimira ordenis, 4. šķira
• Sv. Staņislava ordenis, 3. šķira
• Sv. Annas ordenis 2., 3. un 4. šķira
• Lāčplēša Kara ordenis, 3. šķira
• Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira