Jānis Jagars
Jānis Jagars (1894 — 1970) bija latviešu inženieris, politiķis, viens no LSDSP vadošajiem darbiniekiem. Latvijas inženieru biedrības biedrs valdes priekšsēdētājs (1926). Rīgas pilsētas būvju nodaļas vadītājs (1925-1935). Latvijas Republikas Satiksmes ministrs (1940).
| Jānis Jagars | |
|---|---|
 | |
| Latvijas satiksmes ministrs | |
|
Amatā 1940. gada 20. jūnijs — 1940. gada 25. augusts | |
| Prezidents | Kārlis Ulmanis |
| Premjerministrs | Augusts Kirhenšteins |
| Priekštecis | Arturs Kāposts |
| Pēctecis | Jānis Janovskis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1894. gada 3. aprīlī Ērgļu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1970. gada 2. februārī (75 gadu vecumā) Latvijas PSR |
| Tautība | latvietis |
| Augstskola | Rīgas Politehniskais institūts |
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1894. gada 3. aprīlī Ērgļu pagastā zemnieka Andreja Jagara un viņa sievas Annas ģimenē.[1] Pēc Rīgas Reālskolas beigšanas studēja Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē (1911-1917) Rīgā, pēc tā evakuācijas Maskavā, 1918. gadā atgriezās Rīgā un pabeidza studijas Baltijas Tehniskajā augstskolā. Latvijas brīvības cīņu laikā karoja Studentu bataljona sastāvā, bija Latvijas Armijas aviācijas parka darbnīcu priekšnieks un darbojās Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā, reizēm aizstājot Latvijas Tautas padomes LSDP locekļus (1918-1920).
1922. gadā dibināja AS "Būve", bija Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta Tehniskas daļas vadītājs. No 1923. līdz 1934. gadam bija Rīgas pilsētas valdes loceklis, Būvniecības nodaļas priekšsēdētājs. Jagars darbojās arī kā Latvijas Delegācijas loceklis saimnieciska līguma noslēgšanai ar PSRS un Latvijas pārstāvis Pasaules saimniecības konferencē Ženēvā (1927). Darbojās Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar SPRS tautām.
1931. gadā viņu ievēlēja par Rīgas pilsētas valdes locekli un pilsētas galvas biedru, bija Iekšlietu ministrijas būvniecības pārvaldes tehniskās padomes loceklis (1932), Baltijas valstu kongresa delegāts (1933), apstiprināts par Pasaules enerģijas konferences Latvijas komitejas locekli (1934). Pēc Ulmaņa apvērsuma atcelts no visiem amatiem un ieslodzīts Liepājas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas vadīja privāto inženieru biroju "Technocentrs", kas 1936. gada vasarā saņēma atļauju tirgoties ar automobiļiem, kas importēti no Padomju Savienības.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā Jagaru iecēla par Latvijas satiksmes ministru, bet 1940. augustā par Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisāru. Vērmahta iebrukuma laikā 1941. gada jūnija beigās J. Jagars ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur bija LPSR Tautas komisāru padomes pilnvarotais latviešu bēgļu lietās Baškīrijā un Čkalovas apgabalā.
Pēc Otrā pasaules kara no 1946. gada darbojās LZA Arhitektūras un celtniecības institūtā[2] un no 1947. līdz 1950. gadam bija LVU Būvkonstrukciju katedras docents. Pēc aiziešanas no Arhitektūras un celtniecības institūta J. Jagars strādāja Lauksaimniecības būvniecības projektēšanas institūtā, tad vadīja nodaļu Vissavienības Gaļas un piena rūpniecības projektēšanas institūta Baltijas filiālē, vēlāk Latvijas pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā. Miris 1970. gada 2. februārī, apbedīts Rīgas Raiņa kapos.[3]
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (1930)
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Personīgā lieta[novecojusi saite]
- ↑ Latvju enciklopēdija 1962-1982 g.red. Edgars Andersons — Lincoln: ALA Latv. inst., 1985. — 2.sēj., 1.lpp. — ISBN 0-935582-34-7
- ↑ Inženiera Jāņa Jagara (1894–1970) profesionālā un sabiedriskā darbība Indulis Zvirgzdiņš. Inženierzinātņu un augstskolu vēsture, 2021/5
 | Šī Latvijas politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |