Jānis Daumanis
Jānis Daumanis (krievu: Ян Эрнестович Дауман 1884—1936), vēlāk Juris Gavens (krievu: Юрий Петрович Гавен) bija latviešu 1905. gada revolūcijas kaujinieks un lielinieku partijas darbinieks. Viens no padomju varas dibinātājiem Krimā (1917—1921).[1]
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1884. gada 18. martā Dreiliņu pagasta zemnieka Ernesta Daumaņa deviņu bērnu ģimenē. Mācījās Biķera draudzes skolā, 1900. gadā iestājās Mangaļu jūrskolā, tomēr pēc vecākā brāļa jūrnieka nāves 1901. gadā iestājās Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā. Tur piedalījās nelegālā semināristu pulciņā un izplatīja žurnālu "Auseklis" un citus Amerikas latviešu sociāldemokrātu izdevumus, par ko 1902. gadā tika izslēgts no semināra. Tajā pašā gadā uzņemts Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā (LSDSP), bija Rīgas partijas organizācijas sekretārs. 1903. gadā pēc skolotāja eksāmenu nokārtošanas ieguva darbu Cesvaines pagasta skolā, ko 1904. gadā nācās pamest revolucionārās darbības dēļ. 1905. gada revolūcijas laikā organizēja Juglas, Čiekurkalna un Strazdumuižas fabriku strādnieku streikus. 1905. gada jūlijā—oktobrī atradās apcietinājumā par proklamāciju iespiešanu. Pēc atbrīvošanas LSDSP viņam izsniedza dokumentus uz tautskolu inspektora Jura Gavena vārda, ar šo segvārdu viņš devās uz Cēsu apriņķa austrumu daļu, kur vadīja Malienas sociāldemokrātu organizāciju, kas veica uzbrukumus Cesvaines un Dzelzavas muižām. Pēc karastāvokļa ieviešanas un soda ekspedīcijas ierašanās Daumanis izveidoja mežabrāļu grupu, bija Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālkomitejas loceklis (1906—1908). Piedalījās LSDSP 3. kongresā (1906), Latvijas Sociāldemokrātijas 1. un 2. kongresā, kā arī 1907. gadā Krievijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas 5. Londonas kongresā, kur tika pieņemts lēmums pārtraukt kaujinieku darbību.
1908. gada 6. februārī Daumani arestēja un līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gada jūlijā viņš atradās ieslodzījumā Rīgas un Vologdas cietumos, pēc tam izsūtījumā Minusinskā Jeņisejas guberņā. Pēc Februāra revolūcijas organizēja Minusinskas padomi. 1917. gada septembrī boļševiku partijas uzdevumā devās uz Sevastopoli, kur sarīkoja Melnās jūras kara flotes revolucionāru sanāksmi. Novembra beigās viņu ievēlēja par boļševiku partijas Taurijas guberņas komitejas locekli un Sevastopoles Kara revolucionārās komitejas priekšsēdētāju.
No 1918. gada marta Taurijas Padomju republikas Tautas komisāru padomes loceklis, kara flotes komisārs. Pēc vācu karaspēka intervences aprīļa beigās ar krievu karakuģi aizbēga uz Novorosijsku, kur pēc Ļeņina pavēles daļu no kuģiem nogremdēja, lai tie nenonāktu pretinieku varā. 1918. gada jūlijā J. Gavenu izsauca uz Maskavu, kur viņam bija jāsniedz paskaidrojumi par sakāves iemesliem.
Pēc Sarkanās armijas ielaušanās Krimā 1919. gada aprīlī viņu iecēla par vietējās boļševiku partijas organizācijas vadītāju, bet jau jūnijā Deņikina armija ieņēma Krimu.
Pēc tam, kad sarkanarmieši atguva varu Krimā, 1921. gada novembrī Gavenu iecēla par Krimas APSR Centrālās izpildkomitejas priekšsēdi, kur bija aktīvs sarkanā terora organizētājs. No 1924. gada dzīvoja Maskavā un darbojās PSRS Valsts plāna (Госплан СССР) prezidijā, vēlāk bija padomju naftas kompānijas ДЕРОП direktors Nirnbergā (1931—1933). 1933. gadā pensionējās, bet Lielā terora laikā 1936. gada 6. aprīlī tika apcietināts sakarā ar apvainojumiem opozīcijas grupas veidošanā un sakaru uzturēšanā ar Trocki. 1936. gada 3. oktobrī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija par "kontrrevolucionāru teroristisku darbību" viņam piesprieda nāvessodu.
Nošauts 1936. gada 4. oktobrī, līķis sadedzināts Maskavas Donas kapsētas krematorijā (Донской крематорий). 1958. gadā reablilitēts.
Literatūra labot šo sadaļu
- Баранченко В. Е. Гавен. Москвa: Молодая гвардия, 1967.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ В. Баранченко. ГАВЕН[novecojusi saite] (krieviski)