Ilona Brūvere
Ilona Brūvere (dzimusi 1954. gada 10. jūnijā) ir latviešu kino un televīzijas režisore, žurnāliste un publiciste, dokumentālās spēles žanra aizsācēja Latvijā. Nozīmīgu savas dzīves un radošās darbības posmu aizvadījusi Vācijas Federatīvajā Republikā, kur pazīstama ar vāciskoto uzvārdu Ilona Bruver. Režisores radošajā mantojumā ir pilnmetrāžas dokumentālās filmas un īsfilmas, dokumentālās spēles žanra ekrāndarbi, televīzijas portretfilmas un autorraidījumi.[1][2][3] Brūvere kino industrijā darbojusies gan kā režisore-inscenētāja, scenāriste, producente, montāžas režisore, aktrise, gan arī kā scenogrāfijas, tērpu un stila koncepciju autore. Pēc atgriešanās Latvijā 1990. gadā Brūvere aktīvi darbojas arī presē, televīzijā, publicistikā, veikusi vairāku daiļliteratūras darbu tulkojumus.[4]
| ||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums
labot šo sadaļu
Dzimusi Līvānos kultūras darbinieka Roberta Brūvera un skolotājas Irēnas Brūveres ģimenē. 1950. gadu beigās Brūveri pārcēlās uz Rīgu, kur viņas tēvs strādāja par Kultūras un atpūtas parka direktoru. Brūveres vectēvs Antons Brūveris bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, cīnījies Cēsu 5. kājnieku pulkā, piedalījies Rīgas atbrīvošanā no bermontiešiem un cīņās pret sarkanarmiešiem Latgalē. 2003. gadā apbalvots ar I pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi.[5][6]
Mācījās Rīgas 50. vidusskolā (1961–1972), tad Rīgas Kinostudijas Kinoaktieru studijā, strādājot par dokumentālo filmu (galvenokārt kinožurnāls "Padomju Latvija" ) režisoru un montāžas asistenti (1972-1979), viņas kolēģi bija Hercs Franks, Ansis Epners, Imants Brils, Varis Krūmiņš, Arvīds Krievs. 1974. gadā kļuva par Rīgas Kinostudijas Jauno kinematogrāfistu kluba prezidenti, 1977. gadā par filmu Ir jāiet ieguva Jauno kinematogrāfistu festivāla balvu Zelta gailis Viļņā. No 1975. līdz 1979. gadam Brūvere studēja žurnālistiku Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē, līdztekus strādāja par ārštata korespondenti Latvijas Radio.
Hamburga, Frankfurte, Minhene
labot šo sadaļu1979. gadā Brūvere kopā ar vīru Aleksandru Ribovski pārcēlās uz dzīvi Vācijas Federatīvajā Republikā. Kinožurnāls Jaunie, kurā Brūvere kopā ar Juri Podnieku filmēja Dailes teātra iestudējumu Sapnis vasaras naktī un Sikspārņu pētnieki, 1979. gadā netika izlaists uz ekrāniem, viņas vārds vairs neparādījās arī filmu titros.[7]
Jau 1980. gadā viņa uzsāka darbu pie filmas Und hiess Adam sein Weib Eva (Un nosauca Ādams savu sievu par Ievu), kuru Oberhauzenes filmu festivālā atzinīgi novērtēja kinorežisors Edgars Raics (vācu: Edgar Reiz). Filmas ražošanu atbalstīja jaunizveidotais Hamburgas Filmu fonds (vācu: Hamburger Filmfoerderung), kas turpmāk kļuva par visu Ilonas Brūveres Vācijas periodā tapušo pilnmetrāžas filmu finansētāju.
1982. gadā uz ekrāniem iznāca otrā dokumentālās spēles žanra filma Applausordnung 1982 (Bruņinieki un karognesēji, uz skatuvi!), kam sekoja V20. Eine ungenaue Erinnerung an eine Urkunde (Viņš un viņa. Atmiņas). Filmas sižetiskajā izklāstā kāds rakstnieks dodas izdomātā ceļojumā kā vilciena vadītājs. Savu iedomu vilcienā viņa mūzas aizvien ir sieva, māte un mīļākā. Kinolente Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā Berlinale 1985. gadā pārstāvēja Hamburgas kino un TV režisoru apvienību Hamburger Filmbuero[8] un to izrādīja Jaunā vācu kino forumā (Forum des Jungen deutschen Films) oficiālajā programmā Perspektiven.[9]
1980. gados Brūvere sadarbojās ar kinorežisoriem Detlefu Buku (vācu: Detlev Buck), Klausu Gītingeru (vācu: Klaus Gietinger), Mihaelu Kecu (vācu: Michael Koetz), Bionu Šteinbornu (vācu: Bion Steinborn), Tomasu Štruku (vācu: Thomas Struck), Birgitu Durbāni (vācu: Birgit Durbahn), Janu Šiti (vācu: Jan Schuette), Berndtu Šmitu (vācu: Berndt Schmidt), Alfrēdu Jungreitmairu (vācu: Alfred Jungreithmayr), Gaboru Altoraju (ungāru: Gábor Altorjay) Hamburgā, Frankfurtē pie Mainas un Minhenē. 1984. gadā Ilona Brūvere nodibināja pati savu filmu studiju Ilona Bruver Riga HH, kas producēja Hamburgas un Frankfurtes Kultūras filmu fonda filmas, kā arī piedāvāja filmu un reklāmu montāžas pakalpojumus industrijai.[10]
Līdztekus Brūvere aizrāvās arī ar mēmā kino klasikas ekrāndarbu restaurāciju Minhenes Kino muzejā. Kopā ar pazīstamo kino zinātnieku un Minhenes Filmu muzeja direktoru Enno Patalasu viņa restaurēja vairākus kino klasikas zelta fonda darbus - Frīdriha Vilhelma Murnava 1922. gada ekrāndarbu Nosferatu, šausmu simfonija, Frica Langa 1927. gada zinātniskās fantastikas filmu Metropole, Georga Vilhelma Pabsta 1929. gada ekrāndarbu Pandoras lāde, Roberta Vīnes 1920. gada ekspresionisma kino šedevru Doktora Kaligari kabinets.
Sadarbībā ar Manheimas kinofestivāla direktoru Mihaelu Kecu veidoja TV cikla programmas par vācu autorkino Vācijas sabiedriskajā televīzijās WDR un ARD. 1990. gadā tapa dokumentāla spēle Das Haus der Begierde (Šis kaislību nams), kas stāsta par mākslas muzeju apsargiem-pensionāriem, viņu likteņiem, dzīves un mākslas uztveri.
Rīgas Dokumentālo filmu studija
labot šo sadaļu
1990. gadā Brūvere atsāka darbību Rīgas kinostudijas Dokumentālo filmu studijā, kur režisorei izveidojas spilgts radošais tandēms ar kinooperatoru Dāvi Sīmani. Šī perioda filmām, tādām kā Duo, Trakonams ar Dāvi, 6. tramvajs, Lūgšana, Karalienes vizīte, Atmiņas par cirku, u.c. raksturīga spilgta tēlainība un emocionalitāte. Režisori fascinē Dāvja Sīmaņa pasaules vērojums, viņa spējas kadru krāsas un gaismas to piesātinātajā iekšējā dramaturģijā komponēt kā gleznas. Turpretī Sīmanis Brūverē atrod ideālo režisori, kas bez bailēm prot eksperimentēt ar ekrāna neierobežotajām vizuālajām iespējām un kino uztver tā poētiskajā un filozofiskajā kontekstā. Būtisks abu kinoprofesionāļu sadarbības pamats ir režisores koptā autorkino ne ar vienu citu nesajaucamā vizualitāte un eiropeiskais domāšanas veids. 1995. gadā Ilona Brūvere radīja kinoeseju Figuren (Figūras), kas hronoloģiski saistāma ar režisores atgriešanos un profesionālo darbību Latvijā, taču vienlaikus tas ir pēdējais ekrāndarbs, kas pieskaitāms Vācijas radošajam periodam un kas tapis sadarbībā ar Hamburgas un Frankfurtes. "Figūras" ir arī pirmā Latvijas - Vācijas kopražojuma filma. Sižetiskās līnijas pamatā ir fantasmagorisks vēstījums par Pazemes pilsētas tēmu, par pēckara noskaņām, uzvarētājiem un zaudētājiem. Filmas veidošanā Ilona Brūvere sadarbojusies ar tādiem ievērojamiem latviešu aktieriem kā Uldis Pūcītis, Ingrīda Andriņa, Jānis Paukštello, Juris Rudzītis.
Kopā ar filozofu un žurnālistu Ilmāru Latkovski Brūvere dibināja jaunu nedēļas laikrakstu Nakts, kas ik ceturtdienu iznāca laikraksta Diena paspārnē. Šeit savus pirmos soļus žurnālistikā sper Gints Grūbe, Vents Zvaigzne, Ervīns Grandavs, Māris Zanders, Agija Krasta, Daiga Rudzāte u.c., mediju vidē savu darbību uzsāk nākamā izdevēja Aija Simsone. Nedēļraksts īsā laikā iegūst plašu lasītāju atsaucību, tā tirāža sasniedz 35 000 eksemplāru. Nakts pelēcīgajā un oficiozajā LPSR un postpadomju preses izdevumu ainavā ievieš jaunas krāsas, saturu un dinamiku, kas Latvijas lasītājiem līdz šim bijušas svešas. Būtisks ir Ilonas Brūveres dzīvesbiedra, mākslinieka Arta Rutka veidotais laikraksta dizains. Turpmāk Rutks ir arī daudzu režisores ekrāndarbu grafiskā dizaina autors. Nakts publikācijas piedāvā literāru stāstu, plašu kultūrcitātu klāstu un faktoloģiskā materiāla spilgtu vizualitāti. Ilona Brūvere nedēļrakstam tulko modernās ārzemju literatūras fragmentus, kas deviņdesmito gadu sākuma Latvijā ir retums.
Brūvere darbu nedēļrakstā atstāja, turpinot publicēties kultūras periodiskajos izdevumos, tādos kā Literatūra. Māksla. Mēs, Māksla plus, dienas laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze, bet dienas laikrakstā Diena veido Gētes institūta Latvijā izdevuma pielikumu. Ārpus periodikas, Brūvere ir kinofestivāla Arsenāls avīzes galvenā redaktore, kur savas pirmās publikācijas iesniedz mākslas kritiķis Vilnis Vējš un režisors Viesturs Kairišs.
Latvijas Televīzijā
labot šo sadaļu
Kopš 1995. gada Ilona Brūvere strādāja arī kā redaktore un režisore Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakcijā. Pirms tam jau, 1992. gadā, LTV1 tapa vairākas Brūveres autorprogrammas - Nepieradinātās modes Asamblejas dienasgrāmatas Līnija.[11] No 1994. līdz 1995. gadam darbojusies kā redaktore Viktora Runtuļa režisētajā projektā Kaprīzes, Andreja Ēķa jaunizveidotajā komerctelevīzijā Picca TV.
Kā LTV Kultūras raidījumu redakcijas režisore un redaktore, laika posmā no 1995. līdz 2005. gadam, Brūvere veido poētiski un stilistiski piesātinātus kultūras tematikas raidījumus. Televīzijas videotēkā saglabājušies vairāk nekā 200 režisores TV raidījumi un filmas.
Ņemot vērā televīzijas kā vadošā medija lomu faktiski likvidētās nacionālās filmu industrijas apstākļos, režisore ar saviem raidījumiem un īpašo ekrāna valodu gūst plašu atpazīstamību visā Latvijas teritorijā. Top tādi raidījumi un raidījumu cikli kā Maģiskais kvadrāts, Kultūras parks, Parādes durvis, Acu mirklis, Dominante, Kultūrkapitāla fonda finansētie Mūža stipendiātu portreti.
Paralēli aktīvai darbībai televīzijā laika posmā no 1997. līdz 2000. gadam Brūvere ir Neatkarīgās Rīta Avīzes Kultūras nodaļas vadītāja.
Līdztekus darbībai režijā un žurnālistikā, Ilona Brūvere iesaistījās arī vairāku kultūras norišu un masu kultūras pasākumu producēšanā un režisēšanā. 2001. gadā, Rīgas astoņsimtgades svinībās Ilona Brūvere bija cikla izrāžu Brīnišķīgais balagāns autore-režisore un producente.[12] Tas ir monumentāls pilsētvides uzvedums, kas stāsta par Eiropas cirka vēsturi tēlainā ekrāna un skatuves valodā. Izrādes tiek uzvestas Līvu laukumā, kā arī top video ieraksts LTV1.
Krāšņas ir režisores pilsētas svētku ceremonijas Rīgas pilsētas svētkos 2007. gadā - Sapnis vasaras naktī, teatralizēta tēlu un vīziju performance Kronvalda parkā[13] un 2009. gadā - Septiņas vēstules Rīgai, scenogrāfiska performance Vērmanes dārzā, kas veltīta nozīmīgāko Latvijas valsts kultūras iestāžu deviņdesmitgadei.[14] “Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” pasākumu ietvaros, top pilsētvides 20. gadsimta modes vēsturei veltītas brīvdabas izrādes Esplanādē - Dāmu paradīze. Kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros veidots arī nebijis muzeoloģiski performatīvs projekts - izstāde “Liktens lietu muzejs”, kas apkopo 500 stāstus un priekšmetus, vēstot par Latvijas vēsturi laikaposmā no 1914. līdz 2014. gadam, un publikas apskatei pieejams “Stūra mājā”. Liktens lietu stāsti izdoti arī īpašā izdevumā. 2014. gadā, Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu ietvaros, top pilsētvides 20. gadsimta modes vēsturei veltītas izrādes Esplanādē - Dāmu paradīze. Kultūras galvaspilsētas programmai top arī nebijis muzeoloģiski performatīvs projekts - izstāde Liktens lietu muzejs, kas tiek realizēts publikas apskatei atvērtajā tā saucamajā Stūra mājā
Darbi
labot šo sadaļuIlona Brūvere ir vairāku literāro darbu tulkojumu autore. No vācu valodas tapuši tulkojumi: 1996. gadā Džakomo Kazanovas "Memuāri jeb Nepārspējamā mīlnieka Kazanovas piedzīvojumi Eiropas galmos un skaistuļu buduāros, viņa paša pierakstīti", 1997. gadā Heinca Gintera Konzalika "Asins Mafija", 2010. gadā Stefana Cveiga "Marija Stjuarte". 2007. gadā grāmatu apgādā "Valters un Rapa" iznāk Ilonas Brūveres publicistikas izlase, kas apkopo režisores kultūras publikācijas no 1997. līdz 2007. gadam, bet 2015. gadā "Kinolats" paspārnē iznāk atmiņu krājums "Liktens lietas",[15] kas veidots papildinot Rīgas Kultūras galvaspilsētas gadā izveidotajai ekspozīcijai Liktens lietu muzejs Stūra mājā. Bagātīgs ir režisores publikāciju klāsts par daudzām nozīmīgām Latvijas kultūras personībām[16][17] 2021. gadā apgādā “Aminori” izdota Ilonas Brūveres dokumentālā proza ar un par Dailes teātra aktieri Juris Strengu. Mana grāmatvedība.
Ilonas Brūveres filmu un TV raidījumu tēlainības pamatā ir ikdienas rituāli, kas kadra estētiku smēlušies no mēmā kino, cirka alegorijas un glezniecības elementiem. Scenāriju autore un režisore dokumentālās spēlfilmas žanrā sāk strādāt vēl astoņdesmito gadu sākumā Hamburgā, veidojot pilnmetrāžas filmas par kultūras, mākslas un teātra norisēm.
Raksturojot Ilonas Brūveres ekrāna valodu, viņas kolēģis, kinorežisors Dāvis Sīmanis juniors saka:
Kino itin bieži cenšas izbēgt no pretrunas, kuras pamatā ir sapnis un realitāte, aizbildinoties, ka šīm lietām ir jāpaliek šķirtām. Tikai retais režisors nebīstas tās savienot, radot trauslu kinematogrāfisku pasauli starp īstenības dokumentālo raupjumu un sapņa fantāzijas eklektiku, uz ekrāna nonākot mazliet tuvāk apziņas un zemapziņas neskaidrajai spēlei. Ilona noteikti ir starp šiem režisoriem, turklāt viņa ir mūsu vidē unikāla savā spējā pārcelt dīvainos tēlus, kas, visticamākais, slēpjas viņas varoņu zemapziņas noslēpumainajos nostūros, uz tepat līdzās esošo ikdienu.[18]
Nozīmīgs un ražīgs ir Ilonas Brūveres radošās dzīves posms televīzijā. LTV videotēkas arhīvā saglabājušies ap 200 režisores producētie un režisētie radījumi. Tiem raksturīgs radošs nonkomformisms, centieni lauzt stereotipus par bezkaislīgo un banālo televīzijas ekrānu, saturu, publiku.
Laika posmā no 1995. līdz 2005. gadam Latvijas skatītajiem pazīstami ir režisores veidotie TV autorraidījumi - Parādes Durvis, Acu Mirklis, Dominante (VKKF ciklā “Mūža stipendiāti” 35 izcilu kultūras personību portreti). Brūvere uzrunā skatītāju ļoti personiski, aicinot tuvoties viņas krāšņajai tēlu pasaulei un gleznieciskajiem ikdienas norišu vērojumiem, vienmēr tos pārvēršot savdabīgās dzīves izrādēs.
2003. gadā Ilonas Brūveres dokumentālo spēlfilmu Mana pasaule Parīze, Londona, Berlīne, Roma Nacionālā Radio un Televīzijas padome nosauc par Gada labāko mākslas videofilmu.
Režisore vairākkārt nominēta Nacionālajai balvai Lielais Kristaps par darbu dokumentālā kino režijā, bet balvu saņem 2012. gadā par dokumentālo spēlfilmu Versija Vera. Filma tiek nominēta piecās profesionālās kategorijās. Ar sešām profesionālajām nominācijām Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps 2014. gadā sagaida Brūveres dokumentālā spēle Tapieris ar Mariju Bērziņu, Gintu Grāveli un Jakovu Rafalsonu galvenajās lomās. Nacionālā Kinocentra Latvijas simtgades programmā pilnmetrāžas filma “Ievainotais jātnieks”, kas stāsta par Brīvības pieminekļa celtniecību, 2017. gadā iegūst četras profesionālās nominācijas. Šeit tēlnieku Kārli Zāli atveido aktieris Imants Strads. Visas filmas izrādītas LTV1. Režisori šajās filmās vieno arī sadarbība ar kinooperatori Elīnu Bandēnu. Pilnmetrāžas portretfilma par dzejnieka Ulža Bērziņa namu un ikdienu “Konstrukcijas” 2019. gadā izrādīta arī vienā no nozīmīgākajiem Eiropas dokumentālā kino festivāliem Šefīldā, Lielbritānijā.
2014. gadā, Pirmajā Rīgas starptautiskajā kino festivālā tiek organizēta Ilonas Brūveres Vācijas perioda filmu retrospekcija.[19]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- 2012. gadā - "Lielā Kristapa" balva par labāko dokumentālās filmas režisora darbu.[20]
- 2009. gadā - Rīgas domes Kultūras departamenta Gada balva 2009 par scenāriju, režiju un producenta darbu Rīgas svētkos projektā 7 Vēstules Rīgai
- 2003. gadā - LTV un NRTP Gada balva par labāko kultūras raidījumu "Mūža stipendiāti" un labāko mākslas videofilmu Mana pasaule - Parīze, Londona, Berlīne, Roma.
- 1997. gadā - LTV Programmas debijas balva par raidījumu Acu mirklis.
- 1995. gadā - "Lielā Kristapa" speciālbalva par kinosesiju "Figūras".
- 1986. gadā - Hamburgas Kultūras ministrijas balva par Margaritas Dirā romāna "Mīlestība" skatuves interpretāciju.
- 1977. gadā - Jauno kinematogrāfistu festivāla galvenā balva Viļņā.[2]
Filmogrāfija
labot šo sadaļuRīgas Kinostudijā (līdz 1979. gadam)
labot šo sadaļu| Gads | Nosaukums | Studija | Žanrs | Formāts | Statuss |
|---|---|---|---|---|---|
| 1977 | Ir jāiet | Rīgas Kinostudija | Dokumentālā filma | režisore |
Vācijas periods (1980. - 1990. gads)
labot šo sadaļu| Gads | Nosaukums | Studija | Žanrs | Formāts | Statuss |
|---|---|---|---|---|---|
| 1981 | Heimatkunde (rež. Mihaels Kecs, vācu: Michael Koetz) | Frankfurter Filmwerkstatt GmbH, Zweites Deutsches Fernsehen (ZDF) | Spēlfilma | 142', krāsaina | montāžas režisore |
| 1981 | Und hiess Adam sein Weib Eva (Un sauca Ādams savu sievu par Ievu) | FilmFörderung Hamburg GmbH | Dokumentālā filma | 45', melnbalta | režisore, producente |
| 1982 | Aplaussordnung (Bruņinieki un karognesēji, lūdzu uz skatuvi!) | FilmFörderung Hamburg GmbH | dokumentāla spēle, arī TV variantā Vācijas centrālajai televīzijai ARD | 60', krāsaina | režisore, scenāriste |
| 1983 | Pankow '95 (rež. Gabors Altorajs, ungāru: Gábor Altorjay) | Pandora Filmproduktion GmbH, Zweites Deutsches Fernsehen (ZDF) | Spēlfilma | 83', krāsaina | montāžas režisore |
| 1983/1984 | Es kommt immer wieder vor | Ilona Bruver RIGAHH FILMPRODUKTION | Spēlfilma | 80', melnbalta | režisore, producente |
| 1984 | Erst die Arbeit und dann? (rež. Detlefs Buks, vācu: Detlev Buck) | Cult Film TV Filmproduktion GmbH | Spēlfilma | 45', krāsaina | montāžas režisore |
| 1984/1985 | V20 - Eine ungenaue Erinnerung an eine Urkunde (Viņa un Viņš. Atmiņas) | Ilona Bruver RIGAHH FILMPRODUKTION | Eksperimentāla mākslas filma | 90', melnbalta | režisore, producente |
| 1985 | Nicht nichts ohne Dich (rež. Pia Frankenberga, vācu: Pia Frankenberg) | Pia Frankenberg Musik- und Filmproduktion GmbH & Co. KG | Spēlfilma | 90', melnbalta | lomas atveidotāja (Intervētāja Ilona) |
| 1986 | Bücher (rež. Dīters Reifarts, Berts Šmidts vācu: Dieter Reifarth, Bert Schmidt) | Schmidt & Reifarth Filmproduktion | Dokumentālā īsfilma | 11', krāsaina | montāžas režisore, lomas atveidotāja |
| 1986/1987 | Leif (rež. Udo Serke vācu: Udo Serke) | Udo Serke | Eksperimentālā īsfilma | 11', krāsaina | montāžas režisore |
| 1987/1988 | Schön war die Zeit (rež. Leo Hīmers, Klauss Gītingers vācu: Leo Hiemer, Klaus Gietinger) | Süddeutscher Rundfunk (SDR), B.A. Filmproduktion GmbH, Maran Film GmbH & Co. KG, Westallgäuer Filmproduktion | Spēlfilma | 115', krāsaina | montāžas režisore |
| 1989/1990 | Das Haus der Begierde (Šis kaislību nams) | Natalia Bowakow Filmproduktion | Dokumentālā spēle | 60' , krāsaina | režisore, scenāriste |
| 1990 | Meditation Machine (rež. Francs V. Klūge vācu: Franz W. Kluge) | Franz Kluge Film | Dokumentālā spēle | 15' , krāsaina | montāžas režisore |
| 1991 | Nie Ma (rež. Barbara Ece vācu: Barbara Etze) | Trigon-Film GmbH | Īsmetrāžas spēlfilma | 15' , melnbalta | montāžas režisore |
| 1995 | Figuren | Ilona Bruver RIGAHH FILMPRODUKTION | Eksperimentāla mākslas filma | 70', krāsaina | režisore, producente |
Pēc atgriešanās Latvijā (1990. - mūdienas)
labot šo sadaļu| Gads | Nosaukums | Studija | Žanrs | Formāts | Statuss |
|---|---|---|---|---|---|
| 1991 | Duo | Rīgas Dokumentālo filmu studija | Kinožurnāls "Māksla" Nr.3 | 15', 35 mm, krāsaina | režisore, scenāriste |
| 1991 | Atmiņas par cirku | Rīgas Dokumentālo filmu studija | Kinožurnāls "Māksla" Nr.3 | 15', 35 mm, krāsaina | režisore, scenāriste |
| 1990 | Uldis Bērziņš | Rīgas Dokumentālo filmu studija | Kinožurnāls | 15', 35 mm, krāsaina | režisore, scenāriste |
| 1990 | Sestais tramvajs | Rīgas Dokumentālo filmu studija | Kinožurnāls | 15', 35 mm, krāsaina | režisore, scenāriste |
| 1990 | Tirgusdiena | Rīgas Dokumentālo filmu studija | Kinožurnāls | 15', 35 mm, krāsaina | režisore, scenāriste |
| 1992 | Šaha gājieni | CONSUM | videomāksla | 75', krāsaina | režisore, scenāriste |
| 1993 | Trakonams ar Dāvi | Rīgas Dokumentālo filmu studija | Kinožurnāls | 15', 35 mm, krāsaina | režisore, scenāriste |
| 1995 | Naktssargs | Kaupo filma | Dokumentāls portrets | 25', krāsaina | režisore, producente |
| 2002 | Mana pasaule – Parīze, Londona, Berlīne, Roma | Kinolats | Pilnmetrāžas dokumentālā spēle | 70', Betacam SP, krāsaina | režisore, producente |
| 2001 - 2009 | Dominante (35 portretfilmu cikls) | Kinolats | Portretfilmu cikls | 25', Betacam SP, krāsainas | režisore, producente |
| 2007 | Sirreālisma gultā. Sukuts | Kinolats | Portretfilma | 26’, Betacam SP, krāsaina | režisore, producente, scenāriste |
| 2008 | Stacijas | Kinolats | Portretfilma | 30' Betacam, krāsaina | režisore, producente, scenāriste |
| 2009 | Gleznotājs. Leonīds Mauriņš | Kinolats | Portretfilma | 30' Betacam, krāsaina | režisore, producente, scenāriste |
| 2010 | Versija Vera | Kinolats | Dokumentālā filma | 75' Digibeta, DVcam, stereo, melnbalta | režisore, producente, scenāriste |
| 2013 | Projekcijas. Gleznotājs Jānis Džons Annuss | Kinolats | Videoportrets | 52' DVcam, krāsaina | režisore, producente, scenāriste |
| 2013/2014 | Tapieris | Kinolats | Dokumentālā filma | 75' Digibeta, DVcam, stereo, melnbalta | režisore, producente, scenāriste |
| 2017 | Ievainotais jātnieks | Kinolats | Dokumentālā spēlfilma | Krāsaina | režisore, producente, scenāriste |
| 2019 | Konstrukcijas | Kants komunikācijas | Dokumentālā filma | Krāsaina | režisore, producente, scenāriste |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ (vāciski) Filmportal.de Ilona Bruver Arhivēts 2019. gada 2. novembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 2,0 2,1 «Ilonas Brūveres biogrāfija». Latvijas radošo savienību padomes tīmekļa vietne. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 16. septembrī. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
- ↑ «Ilonas Brūveres biogrāfija». Latvijas filmu portāls. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 2. novembrī. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
- ↑ «Ilonas Brūveres biogrāfija». Ilonas Brūveres mājas lapa. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 30. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
- ↑ «Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotie». Latvijas Valsts Prezidenta kancelejas tīmekļa vietne. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 27. februārī. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
- ↑ «Informācija Preiļu Galvenās bibliotēkas tīmekļa vietnē». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 14. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 11. jūnijā.
- ↑ «Atvērtais ekrāns». www.vipi.lv. Skatīts: 2014. gada 14. jūlijā.[novecojusi saite]
- ↑ (vāciski) Režisoru apvienības Hamburger Filmbuero apraksts Arhivēts 2016. gada 2. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ (vāciski) Berlīnes Starptautiskā kino festivāla 1985. gada filmu programma Arhivēts 2014. gada 6. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ (vāciski) «Ilona Bruver». Die LYRIKwelt. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 3. novembrī. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
- ↑ «Latfilma, profils "Ilona Brūvere"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 27. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 11. jūnijā.
- ↑ «Kants.lv "Brīnišķīgais balagāns"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 11. janvārī. Skatīts: 2016. gada 11. jūnijā.
- ↑ «Kants.lv "Sapnis vasaras naktī"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 11. janvārī. Skatīts: 2016. gada 11. jūnijā.
- ↑ «Kants.lv "Septiņas vēstules Rīgai"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 11. janvārī. Skatīts: 2016. gada 11. jūnijā.
- ↑ «Simt “Liktens lietu” muzeja priekšmetu stāstus izdos grāmatā». Latvijas Avīze. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 25. martā. Skatīts: 2015. gada 14. janvārī.
- ↑ «Ilona Brūvere». Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogs. Skatīts: 2016. gada 11. jūnijā.[novecojusi saite]
- ↑ «Ilona Brūvere». Letonika.lv. Skatīts: 2016. gada 11. jūnijā.[novecojusi saite]
- ↑ Dāvis Sīmanis, Ilonas Brūveres bezrūpīgais spēles gars. http://www.kants.lv/kants-tv/filmas/riff-retrospektive/ Arhivēts 2016. gada 11. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «’’Riga IFF’’ – 139 kino seansi 10 dienās». KulturasDiena.lv. Skatīts: 2014. gada 27. novembrī.
- ↑ «Lielā Kristapa balvas sadalītas». IR. Skatīts: 2012. gada 15. aprīlī.[novecojusi saite]