Vikipēdija

Neotropikas harpija

(Pāradresēts no Harpija)

Neotropikas harpija jeb vienkārši harpija, arī harpijērglis (Harpia harpyja) ir liela auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, un tā ir vienīgā suga harpiju ģintī (Harpia). Tā mājo Centrālamerikas un Dienvidamerikas tropu lietus mežos,[1] uzturoties koku lapotnes augšējos zaros. Intensīvā lietus mežu izciršana ir izraisījusi šīs sugas populācijas strauju samazināšanos. Daudzviet tā ir izmirusi un Centrālamerikā gandrīz vairs nav sastopama.

Neotropikas harpija
Harpia harpyja (Linnaeus, 1758)
Neotropikas harpija
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaVanagveidīgie (Accipitriformes)
DzimtaVanagu dzimta (Accipitridae)
ApakšdzimtaHarpiju apakšdzimta (Harpiinae)
ĢintsHarpijas (Harpia)
SugaNeotropikas harpija (Harpia harpyja)
Izplatība
Neotropikas harpija Vikikrātuvē

Neotropikas harpija ir Panamas nacionālais putns un ir attēlota Panamas ģerbonī.[2]

Etimoloģija

labot šo sadaļu
 
Visbiežāk neotropikas harpija novērojama Brazīlijā
 
Galvu rotā dubults cekuls

Sugas nosaukums ir atsauce uz Senās Grieķijas mitoloģisko tēlu harpiju, kuras ķermenis bija kā ērglim, bet galva kā sievietei.[3] Šajā vārdā šo sugu nosauca zviedru zoologs Kārlis Linnejs 1758. gadā, dodot tai zinātnisko nosaukumu Vultur harpyja.[4]

Izplatība

labot šo sadaļu

Mūsdienās neotropikas harpija ir reti sastopams putns. Tās izplatības areāls sākas ar Meksikas dienvidiem, turpinās cauri Centrālamerikai, Dienvidamerikas ziemeļu daļai, sasniedzot Argentīnas ziemeļaustrumus.[1] Visbiežāk to var novērot Brazīlijā.[5] Kā sekas lietus mežu izciršanai, Centrālamerikā, izņemot dažus Panamas reģionus, neotropikas harpija ir izmirusi.[6]

Neotropikas harpija mājo ieleju tropiskajos lietus mežos un pamatā uzturas koka lapotņu augšējā daļā, lai gan tā medījot nolaižas arī līdz zemei. Tā parasti uzturas mežos, kas neatrodas augstāk par 800 metriem virs jūras līmeņa, bet reizēm to var novērot līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa.[1] Lai arī neotropikas harpija ir tipisks meža putns, tā medību nolūkos mēdz pārbaudīt arī skrajākus mežus, ar plašākiem klajumiem, un mežmalas gar tropisko savannu — serado, krūmāju audzi — katingu, palmu audzēm, kultivētiem tīrumiem un pilsētām.[7]

Izskats

labot šo sadaļu

Neotropikas harpija ir liels plēsīgais putns. Kā jau tas raksturīgs plēsīgajiem putniem, mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Parasti mātīte sver 6—9 kg,[8][9] bet lielākā datētā mātīte ir svērusi 10 kg.[6] Nebrīvē putni parasti izaug lielāki nekā savvaļā un lielākā mātīte nebrīvē ir svērusi 12,3 kg.[10] To nosaka fakts, ka nebrīvē putni tiek baroti regulāri un ar atbilstošu, augstvērtīgu barību. Tēviņi ir daudz mazāki un parasti sver 4—4,8 kg.[8][9] Neotropikas harpijas ķermeņa garums ir 86,5—107 cm, spārnu plētums 176—224 cm.[8][9]

Apspalvojums abiem dzimumiem ir vienāds. Ķermeņa augšpusē tas ir melns, apakšpusē — balts, bet kāju stilbiem melni- balti svītrains. Krūšu augšdaļā harpijai ir plata, melna josla, atdalot gaiši pelēko galvu no baltā vēdera. Galvu rotā dubults cekuls. Aste ir melna, kurai augšpusē ir trīs pelēkas joslas, bet apakšā trīs baltas joslas. Acis ir pelēkas, brūnas vai sarkanas, knābis melns vai tumši pelēks, kājas un pirksti dzelteni.

Pirksti un pēdas

labot šo sadaļu

Harpijai ir garākie nagi no visiem plēsīgajiem putniem un tās pirksti un pēdas ir ļoti spēcīgas. Tās satvēriens spēj radīt ekstrēmi lielu spiedienu līdz pat 42 kgf/cm².[11] Harpija spēj pacelties spārnos ar upuri, kas sver tikpat, cik pats putns.[8] Tā kā tēviņi ir mazāki, tie medī mazākus dzīvniekus nekā mātītes. Tēviņa medījums parasti sver 0,5—2,5 kg, mātītei apmēram 2,7 kg. Liela mātīte ļoti bieži medī zīdītājus, kas sver 6—9 kg, spējot to notvert lidojumā un, nenosēžoties zemē, ar upuri pacelties augšup līdz ligzdai.[8][12]

Uzvedība

labot šo sadaļu

Neotropikas harpija ir aktīvs plēsējs, kas daudz laika pavada medījot. Lielajam putnam nav dabīgo ienaidnieku.[13] Neotropikas harpija kā daudzi citi mežos dzīvojošie plēsīgie putni medījot nosēžas uz kāda augsta koka zara un vēro apkārtni. Šāds koks parasti aug klajuma tuvumā, upes krastā vai dabīgas sāls atradnes tuvumā, kur pulcējas dzīvnieki, lai laizītu sāli. Tomēr tā biežāk medī, vērojot apkārtni, veicot īsus pārlidojumus no zara uz zaru.[8] Kad harpija pamana medījumu, tā strauji pikē cauri koku lapotnei un sagrābj upuri. Reizēm plēsējs izvēlas taktiku, lēni lidojot virs meža vai cauri koku lapotnei. To var novērot arī dzenoties pakaļ medījumam. Šāds paņēmiens ir raksturīgāks vanagiem, kas medī putnus. Kad harpija medī putnu, tā spēj veikli manevrēt starp koku zariem, lielajam putnam vienlaicīgi saglabājot lielu lidošanas ātrumu.[8]

Barība

labot šo sadaļu
 
Neotropikas harpija ir ļoti aktīvs plēsīgais putns, kas spēj nomedīt trīs reizes smagāku medījumu par sevi pašu

Harpijas galvenais medījums ir kokos dzīvojošie zīdītāji, no kuriem visiecienītākie ir sliņķi un pērtiķi. 2003. un 2005. gada pētījumos Brazīlijā atklājās, ka sliņķi sastāda 79%, bet pērtiķi 11,6% no visas mazuļiem pienestās barības.[14] Kādā ligzdas novērojumā Venecuēlā mazuļiem tika nesti tikai sliņķi, bet pētījumos Gajānā nomedītie pērtiķi sastādīja 37% no kopējā medījuma,[15] Ekvadorā 35%.[16] No pērtiķiem visbiežāk tikuši nomedīti kapucīni, saki, bļauri, titi un saimiri. Toties mazākas pērtiķu sugas, piemēram, tamarīnus un kalitriksus harpijas, šķiet, vispār ignorē.[8] Retos gadījumos tiek nomedīti arī citi kokos vai pat uz zemes mītoši zīdītāji, piemēram, dzeloņcūkas, vāveres, oposumi, skudrlāči, bruņneši un pat salīdzinoši lieli plēsēji, piemēram, kinkažu, koati un tairas.[8] Neotropikas harpija reizēm medī arī putnus, piemēram, aras, vai rāpuļus, piemēram, iguānas un čūskas.[8] Čūskas, kuru diametrs ir līdz 5 cm, tiek ar knābi sagrieztas uz pusēm un tad gabali norīti veseli. Lielākie zīdītāji, kurus harpijas reizēm nomedī, ir kapibaras, pekari un brieži. Tā kā šis medījums ir pārāk smags, lai to uznestu augšā līdz ligzdai, tas daļēji tiek apēsts koka zemākajos zaros vai uz krituša koka stumbra.[8][12][17] Ja tiek nomedīts briedis — Amerikas sarkanā mazama, kas sver vairāk kā 30 kg, harpija to saplosa gabalos uzreiz uz zemes un apēd uz vietas, jo medījums ir pārāk smags, lai ar to paceltos spārnos.[18] Ļoti retos gadījumos neotropikas harpija uzbrūk arī mājlopiem un mājputniem: vistām, aitām, kazām un jaunām cūkām.[8]

Reģionos, kuros izmirušas neotropikas harpijas, strauji savairojas kapucīni, kas savukārt lielos apjomos izposta putnu ligzdas, apēdot olas un mazos putnēnus, tādējādi izraisot dažu sugu izmiršanu.[19]

 
Neotropikas harpija lidojumā

Ligzdošana

labot šo sadaļu

Ideālos apstākļos neotropikas harpiju ligzdas var atrasties samērā tuvu viena otrai. Dažos Panamas un Gajānas reģionos var novērot, ka starp ligzdām ir apmēram 3 km, Venecuēlā tie ir 5 km, bet Peru — vidēji 7,4 km. Katram ligzdojošam pārim ir apmēram 4300 ha liela teritorija. Mazāk labvēlīgos apstākļos, kur blakus notiek intensīva mežu izciršana, ligzdas viena no otras atrodas 25 km attālumā.[20] No zariem sakrautā ligzda ir liela, tās diametrs ir apmēram 1,5 m, augstums 1,2 m. Tā atrodas augstu kokā, galveno zaru žāklī, apmēram 16—43 m augstumā, atkarībā no koka augstuma. Visbiežāk tiek izmantoti Latīņamerikas kapoki (Ceiba pentandra), kuri ir vieni no augstākajiem Dienvidamerikas kokiem. Daudzās vietējo tautu kultūrās, nozāģēt kapoku ir slikta zīme.[21] Harpija ligzdošanai izmanto arī citus augstus kokus, piemēram, Brazīlijas riekstkokus (Bertholletia excelsa). Ligzda tiek izmantota vairākus gadus.

Neotropikas harpijas veido pāri uz mūžu. Ligzdošana notiek ik pa 2—3 gadiem, katru reizi vecākiem izaudzinot vienu jauno putnu. Mātīte parasti izdēj 2 baltas olas, bet, kad pirmais mazulis izšķiļas, otrā ola tiek pamesta. Inkubācijas periods ilgst apmēram 56 dienas. Lielāko daļu perē mātīte un tēviņš medī, barojot arī mātīti. Ik pa laikam tēviņš nomaina perējošo mātīti, tad medībās dodas mātīte un dalās ar medījumu arī ar tēviņu. Kad mazulis ir 36 dienas vecs, tas spēj piecelties un spert pirmos grīļīgos soļus. Pieauguša putna apspalvojums tam izaug 6 mēnešu vecumā, bet vecāki to turpina barot vēl 6—10 mēnešus. Dzimumbriedumu jaunie putni sasniedz 4—6 gadu vecumā.[8][22] Ligzdošanas laikā harpijas ir ļoti agresīvas un var uzbrukt arī cilvēkam.[23]

Aizsardzība

labot šo sadaļu
 
Neotropikas harpija Belizas zoodārzā

Lai arī kopējais izplatības areāls neotropikas harpijai ir ļoti liels, tās populācija ir sadrumstalota un saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) datiem ir gandrīz apdraudēta putnu suga (angļu: near threatened).[1] Sugai ļoti kritisks stāvoklis ir Meksikā un visā Centrālamerikā. Kādreiz tā bija sastopama līdz Verakrusas pavalstij Meksikas vidienē, bet mūsdienās tā, iespējams, dzīvo tikai līdz Čjapasai Meksikas dienvidaustrumos. Suga ir gandrīz izmirusi arī Argentīnā un mūsdienās tā sastopama tikai Paranas upes ielejā Misjonesas provincē.[6]

Sugas izdzīvošanu apdraud, pirmkārt, mežu izciršana, lauksaimniecības zemju attīstība, mājlopu ganību iekārtošana. Otrkārt, to medī zemnieki kā bīstamu putnu, kurš apdraud mājlopus. Tā kā putns ir ļoti liels un bezbailīgs, valda uzskats, ka tas apdraud arī cilvēku, lai gan nav zināms neviens nopietns uzbrukums cilvēkam, kā arī mājlopiem harpijas uzbrūk ļoti reti. Mūsdienās neotropikas harpija ir kļuvusi par retu putnu un pamatā saglabājusies tikai visbiezākajos un neskartākajos Amazones džungļos. Kopējais populācijas skaits nav zināms, bet tas kļūst arvien mazāks.

Viens no veidiem, kā tiek atjaunota harpiju populācija, ir to audzēšana nebrīvē un jauno putnu palaišana savvaļā, kā arī aizsargātu teritoriju izveidošana. Nopietnus aizsardzības pasākumus ir veikusi Panamas valdība, 2002. gadā izveidojot īpašu harpiju izpētes programmu un veicot stingrus aizsardzības pasākumus.[24] Līdzīgi pasākumi mūsdienās tiek veikti arī Brazīlijā.[25] Belizā 2003. gadā, sadarbojoties ar Belizas zoodārzu, tika uzsākta neotropikas harpiju populācijas restaurācijas programma.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 IUCN: Harpia harpyja
  2. ↑ Vladimir Berrío-Lemm. Escudo de Armas de Panamá, versión corregida y simplificada
  3. ↑ Ross Piper (2007). Extraordinary Animals: An Encyclopedia of Curious and Unusual Animals, Greenwood Publishing Group. p. 89. ISBN 978-0-313-33922-6.
  4. ↑ Linnaeus, C (1758). Systema naturae per regna tria naturae, secundum classes, ordines, genera, species, cum characteribus, differentiis, synonymis, locis. Tomus I. Editio decima, reformata. (in Latin). Holmiae. (Laurentii Salvii). p. 86. "V. occipite subcristato."
  5. ↑ Gavião-real, uma das maiores aves de rapina do mundo
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 Weidensaul, Scott (2004). The Raptor Almanac: A Comprehensive Guide to Eagles, Hawks, Falcons, and Vultures. New York, New York: Lyons Press. pp. 280—81. ISBN 1-58574-170-1.
  7. ↑ Tomas Sigrist, Ornitologia Brasileira. Vinhedo: Avis Brasilis, 2013, ISBN 978-85-60120-25-3, page 192
  8. ↑ 8,00 8,01 8,02 8,03 8,04 8,05 8,06 8,07 8,08 8,09 8,10 8,11 8,12 J. Ferguson-Lees; David A. Christie (2001). Raptors of the world. Houghton Mifflin Harcourt. pp. 717—19. ISBN 978-0-618-12762-7.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Thiollay, J. M. (1994). Harpy Eagle (Harpia harpyja). p. 191 in: del Hoy, J, A. Elliott, & J. Sargatal, eds. (1994). Handbook of the Birds of the World. Vol. 2. New World Vultures to Guineafowl. Lynx Edicions, Barcelona. ISBN 84-87334-15-6
  10. ↑ Wood, The Guinness Book of Animal Facts and Feats. Sterling Pub Co Inc (1983), ISBN 978-0-85112-235-9.
  11. ↑ «Giant Harpy Eagle grabs the Sloth Video». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. martā. Skatīts: 2014. gada 29. novembrī.
  12. ↑ 12,0 12,1 Birds: Harpy Eagle
  13. ↑ The Encyclopedia of Birds. Infobase Publishing. p. 36. ISBN 978-0-8160-5904-1.
  14. ↑ Touchton, Janeene M.; Yu-Cheng Hsu; Palleroni, Alberto (2002). "Foraging ecology of reintroduced captive-bred subadult harpy eagles (Harpia harpiya) on Barro Colorado Island, Panama". Ornitologia Neotropical (The Neotropical Ornithological Society) 13.
  15. ↑ Izor, R. J. (1985). "Sloths and other mammalian prey of the Harpy Eagle". pp. 343-346 in G. G. Montgomery (ed.), The evolution and ecology of armadillos, sloths, and vermilinguas. Smithsonian Institution, Washington, D. C.
  16. ↑ Muñiz-López, R., O. Criollo, and A. Mendúa. 2007. Results of five years of the "Harpy Eagle (Harpia harpyja) Research Program" in the Ecuadorian tropical forest. pp. 23—32 in K. L Bildstein, D. R. Barber, and A. Zimmerman (eds.), Neotropical raptors. Hawk Mountain Sanctuary, Orwigsburg, PA.
  17. ↑ «Akron Zoo: Capybara». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 24. jūlijā.
  18. ↑ IUCN: Mazama americana
  19. ↑ ADW: Harpia harpyja
  20. ↑ Bierregaard, R. O. 1994. "Harpy Eagle". Page 191 in J. del Hoyo, A. Elliott, and J. Sargatal (editors). Handbook of birds of the world. Volume 2. Lynx Edicions, Barcelona, Spain.
  21. ↑ Piper, Ross (2007), Extraordinary Animals: An Encyclopedia of Curious and Unusual Animals, Greenwood Press.
  22. ↑ Rettig, N. (1978). "Breeding behavior of the Harpy Eagle (Harpia harpyja)". Auk 95 (4): 629—643.
  23. ↑ Curiosity killed the bird: arbitrary hunting of Harpy Eagles Harpia harpyja on an agricultural frontier in southern Brazilian Amazonia
  24. ↑ «The Peregrine Fund: Harpy Eagle». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 29. novembrī.
  25. ↑ João Marcos Rosa (2011-06-22). Mirada alemã: um olhar crítico sobre o seu próprio trabalho. abril.com.br

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Neotropikas harpija
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Neotropikas_harpija&oldid=4033015"