Sliņķi
Sliņķi (Folivora) ir nepilnzobju kārtas (Pilosa) apakškārta. Tā apvieno 6 mūsdienās dzīvojošas sugas, kas iedalītas 2 dzimtās (2 sugas divpirkstsliņķu dzimtā (Megalonychidae) un 4 sugas trīspirkstsliņķu dzimtā (Bradypodidae)). Sliņķu tuvākie radinieki ir skudrlāči. Abām grupām ir līdzīga nagu anatomija. Apakškārtas zinātniskais nosaukums nozīmē "lapēdāji", kas ir norāde uz sliņķu dzīvesveidu, uz to galveno barību — koku lapām.[1]
| Sliņķu apakškārta Folivora (Delsuc, Catzeflis, Stanhope, Douzery, 2001) | |
|---|---|
 Brūnkaklsliņķis (Bradypus variegatus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Apakšklase | Dzemdētājzīdītāji (Theria) |
| Infraklase | Placentāļi (Eutheria) |
| Virskārta | Amerikas placentāļi (Xenarthra) |
| Kārta | Nepilnzobji (Pilosa) |
| Apakškārta | Sliņķi (Folivora) |
| Iedalījums | |
| |
 Sliņķu apakškārta Vikikrātuvē | |
Mūsdienās dzīvojošās sliņķu sugas ir tipiski koku iemītnieki Centrālamerikas un Dienvidamerikas lietus mežu džungļos.[2] Šīs grupas galvenā īpatnība ir izteikti lēnas kustības, kas atspoguļojas apakškārtas nosaukumā — sliņķi. Pirms 10 miljoniem gadu ir dzīvojušas ļoti daudzas, dažādas sliņķu sugas, kuras iedala vairāk kā 60 ģintīs.[1] Starp aizvēsturiskajiem sliņķiem ir bijušas sugas, kas mājoja ūdenī, un ļoti daudzas, kas dzīvoja uz zemes. Dažas izmirušās sugas sasniedza ziloņa augumu. Mūsdienu sliņķu sugu kažoki ir mājvieta daudziem citiem organismiem, piemēram, tauriņiem, vabolēm, prusakiem, skropstaiņiem (Ciliophora), sēnēm un aļģēm.[3][4]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu.jpg)
Lielākā daļa sliņķu sugu ir neliela suņa augumā (50—60 cm). To fiziskā īpatnība ir ļoti īsa un plakana galva un apspalvojuma augšanas virziens. Sliņķiem atšķirībā no citiem zīdītājiem matojums aug uz otru pusi. Tā kā lielāko daļu dzīves tie pavada, karājoties zarā, tad matojums aug nevis virzienā uz ekstremitātēm, bet virzienā prom no ekstremitātēm, no vēdera virzienā uz muguru.[4] Kažoks ir pelēkbrūns, bet parasti tas izskatās pelēkzaļš, jo matojumā savairojas zilaļģes.[1][2] Tādējādi sliņķa kažoks pats par sevi kļūst par dzīvu ekosistēmu, kurā mājo dažādi neparazītiski kukaiņi. Kādā pētījumā noskaidrots, ka viena sliņķa kažokā tika atrastas 950 vaboles, kas tur mājoja, barojoties ar zilaļģēm.[4] Sliņķiem ir gara mēle, kuru tie var izbāzt līdz 25—30 cm un aizsniegt tuvākās lapas. Atšķirībā no bezzobainajiem skudrlāčiem sliņķiem kā jau lapēdājiem ir zobi: 10 augšžoklī un 8 apakšžoklī.[5] Tiem ir lielas acis un sīciņas ausis, īss purns un garas kājas. Dažām sugām ir strupa aste (6—7 cm). Visiem sliņķiem pakaļkājām ir 3 nagi.[5] Vienīgais ierocis, ar ko sliņķis var sevi aizstāvēt, ir tā asie, garie nagi. Strupceļā iedzīts sliņķis saviem uzbrucējiem, lai tos padzītu, var cirst ar priekškāju nagiem, tādējādi nopietni savainojot pretinieku.
Ekoloģija
labot šo sadaļuSliņķi ir izcili piemērojušies dzīvei kokā, stundām karājoties ar kājām gaisā kādā zarā vai lēnām pārlienot uz citu zaru. Daži sliņķi paliek vienā kokā gadiem.[2] To lielie, āķveidīgie nagi, garās rokas un mēle nodrošina sliņķim spēju ilgstoši karāties vienā vietā un vienlaicīgi aizsniegt apkārtējās lapas. Tā kā sliņķiem ir ļoti lēna vielmaiņa, tie ēd salīdzinoši maz,[2] lai gan labi paēdušam sliņķim ⅔ no kopējās masas aizņem tā vēders. Gandrīz visa dzīve sliņķim notiek ar kājām gaisā. Tie arī guļ, karājoties ar kājām gaisā. Dienas laikā miegā noguļ apmēram 18 stundas. Guļot tie saritinās kamolā, ieliekot galvu starp rokām, bet pēdas saspiežot cieši kopā. Šādi guļot, pateicoties saviem pelēkzaļajiem kažokiem, tie izskatās kā daļa no koka un to galvenie ienaidnieki jaguāri un neotropikas harpijas tos nepamana. Ar kājām gaisā mātīte arī dzemdē. Pēc dzemdībām mazulis uzrāpjas uz mātes un tur paliek, līdz spēj pats par sevi parūpēties.[2]
Savas dzīves laikā sliņķis ļoti reti nokāpj no koka, apmēram vienu reizi nedēļā, lai atbrīvotos no urīna un fekālijām. Līdzīgi kā kaķi, tie izrok bedri un pēc tam, kad beiguši urinēt, bedri aizkašā ciet. Turklāt sliņķi katru reizi to dara vienā un tajā pašā vietā. Tieši šajā brīdī sliņķis ir visneaizsargātākais un visvieglāk pamanāms saviem ienaidniekiem. Zinātniekiem nav izskaidrojuma šim dzīvībai tik bīstamajam ieradumam.[4] Arī vētras laikā sliņķi nokāpj no koka.[6] Lai arī sliņķi nespēj dzīvot ārpus tropiskajiem lietus mežiem, suga ir ļoti veiksmīga izdzīvotāja. Dzīves ilgums savvaļā var sasniegt 30 gadus.[2] Piemēram, Barro Kolorado salā (Panama) 70% no visiem kokos dzīvojošiem zīdītājiem ir sliņķi.[7]
Sliņķi ir lapēdāji un lielāko daļu to barības aizņem koku lapas, bet atkarībā no sugas tie barojas arī ar pumpuriem, jauniem dzinumiem, ziediem un augļiem.[2] Visiecienītākie sliņķiem ir sūkalkoki (Cecropia). Reizēm var novērot, ka, piemēram, divpirkstsliņķi nelielā daudzumā barojas arī ar kukaiņiem, nelieliem rāpuļiem un putniem. Lapām ir ļoti zema enerģētiskā vērtība, turklāt celulozes dēļ tās grūti sagremojamas.[4] Tādēļ sliņķiem ir īpaši lēni darbojošs, liels kuņģis ar vairākām kamerām, kurās ar simbiotisko baktēriju palīdzību tiek sašķeltas šķiedrainās lapas. Pilns sagremošanas process aizņem apmēram vienu mēnesi.[4] Atbilstoši lēnajai vielmaiņai ķermeņa temperatūra ir ļoti zema. Kad sliņķis ir aktīvs, tā temperatūra ir 30—34°C, bet guļot vai vienkārši atpūšoties, tā samazinās. Sliņķi pamatā ir aktīvi nakts laikā.[2]
Sliņķu dzimtu salīdzinājums
labot šo sadaļu
Salīdzinot divpirkstsliņķus ar trīspirkstsliņķiem, pirmie ir ātrāki, lielāki un tie ir aktīvi tikai nakts laikā. Divpirkstsliņķu diēta ir plašāka, saturot nedaudz arī dzīvnieku izcelsmes barību. Kaklam ir 6—7 skriemeļi un tiem nav astes. Trīspirkstsliņķi var būt aktīvi gan dienā, gan naktī. Tie ir ļoti izvēlīgi un ēd tikai skudrkoku lapas.[4] Kaklam ir 8—9 skriemeļi un tiem ir strupa aste.[5]
Sistemātika
labot šo sadaļu- Sliņķu apakškārta (Folivora)
- Divpirkstsliņķu dzimta (Megalonychidae)
- Divpirkstsliņķi (Choloepus)
- Trīspirkstsliņķu dzimta (Bradypodidae)
- Trīspirkstsliņķi (Bradypus)
- †Megatheriidae
- †Mylodontidae
- †Orophodontidae
- Divpirkstsliņķu dzimta (Megalonychidae)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Bruņneši un nepilnzobji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 30. novembrī.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 «Animals of Rainforsts: Sloth». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 31. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 1. decembrī.
- ↑ Sloth fur has symbiotic relationship with green algae
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 Animals of the Rainforest Canopy
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Two-toed Sloth, Choloepus didactylus & Choloepus hoffmanni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 4. novembrī. Skatīts: 2014. gada 1. decembrī.
- ↑ Stewart, Melissa (November 2004). "Slow and Steady Sloths". Smithsonian Zoogoer. Smithsonian Institution. Retrieved 2009-09-14.
- ↑ Eisenberg, John F.; Redford, Kent H. (May 15, 2000). Mammals of the Neotropics, Volume 3: The Central Neotropics: Ecuador, Peru, Bolivia, Brazil. University of Chicago Press. pp. 624 (see p. 96). ISBN 978-0-226-19542-1. OCLC 493329394
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sliņķi |