Gruzijas Karaliste

Gruzijas Karaliste bija viduslaiku valsts kas pastāvēja no 1008. līdz 1490. gadam mūsdienu Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas un Turcijas teritorijās. Lielāko varenību sasniedza Dāvida IV un Tamāras Lielās varas laikā. Viena no reģiona ietekmīgākajām kristiešu valstīm, kurā pastāvēja autonomā Gruzijas Pareizticīgā baznīca. Smagu triecienu Gruzijai deva mongoļu iebrukums, no kura izdevās atgūties ap 1340. gadu. 1463. gadā sākās pilsoņu karš, kas noveda pie valsts sadalīšanās. Iepriekš valdošās Bagratīdu dinastijas locekļi turpmāk valdīja Kartlijas, Kahetijas un Imeretijas karalistēs, bet Odiši, Gurijas, Abhāzijas, Svanetijas un Samche reģionos valdīja vietējie valdnieki.

Izveidošanās

Agrīnās gruzīnu valstiņas bija nestabilas, jo atradās reģionā, kurā notika regulārie Romas impērijas un Sasanīdu impērijas kari. 7. gadsimtā Dienvidkaukāza reģionu iekaroja musulmaņi. Cīņā pret iekarotājiem izvirzījās Bagratīdu dinastijas valdnieki, kas izveidoja Bizantijas vasaļvalsti, kas sašķēlās dinastijas trīs atzaru vadītās valstiņās. 9. gadsimta kari pret musulmaņiem un bizantiešiem noveda pie Bagratīdu teritoriju paplašināšanās. Vietējā pareizticīgo baznīca grieķu valodas vietā pārgāja uz gruzīnu valodas lietošanu. Tikmēr tālāk uz dienvidiem izveidojās Bagratīdu dinastijas armēņu atzara Bagratīdu Armēnija.

Savstarpējo karu un dinastisko laulību rezultātā Bagrats III, kurš bija Kartli hercogs no 975. gada un Abhāzijas karalis no 978. gada, 1008. gadā kļuva arī par Ibērijas karali. 1010. gadā viņš savai karalistei pievienoja Kahetijas Karalistes daļu. Bagrata mantinieks Georgs I sāka karu pret Bizantiju, lai atgūtu Tao reģiona zemes. 1021. gadā Bizantija sāka pretuzbrukumu, sakaujot gruzīnus. Georgs I zaudēja daļu valsts un bija spiests nosūtīt savu dēlu Bagratu IV kā ķīlnieku uz Konstantinopoli, no kurienes viņam ļāva atgriezties 1025. gadā. Karalistes galvaspilsēta šajā laikā bija Kutaisi. Valsts aizsākumos nozīmīgais Tao reģions bija zaudēts bizantiešiem, Tbilisi apkārtni kontrolēja musulmaņi, bet Kahetijas-Heretijas Karaliste saglabāja neatkarību līdz 1104. gadam.

Kari ar seldžukiem

Seldžuku impērijas veidošanās noveda pie kristiešu Bizantijas un Gruzijas alianses. Pēc 1060. gada sākās seldžuku iebrukumi gruzīnu zemēs. Bizantieši uzticēja pierobežas reģionu aizsardzību karalim Georgam II. 1073. gadā seldžuki izpostīja Kartli reģionu. 1076. gadā atkal notika jauns seldžuku iebrukums. Georgs II bija spiests sākt maksāt meslus seldžukiem, kas okupēja daļu valsts.

1089. gadā Georgs II atteicās no troņa par labu 16 gadus vecajam dēlam Dāvidam IV, kas nostiprināja savu varu, atsāka uzbrukumus seldžukiem un 1099. izbeidza meslu maksājumus. Viņam nostiprināties palīdzēja krusta karu sākums, kas piesaistīja seldžuku galvenos spēkus. 1104. gadā Dāvids IV pakļāva Kahetijas-Heretijas Karalisti. 1105. Dāvids IV sakāva seldžuku soda ekspedīciju un turpmākajos gados turpināja jaunu teritoriju iekarošanu. 1121. gadā seldžuki sāka jaunu karu pret gruzīniem, bet Dāvids IV guva nozīmīgu uzvaru, iznīcinot pretinieka armiju un iekarojot Tbilisi, ko pasludināja par jauno galvaspilsētu. Sākās Gruzijas Zelta laikmets. Dāvids turpina ekspansiju, iekarojot daļu mūsdienu Armēnijas un Azerbaidžānas.

Iekarojumus turpināja Demētrijs I un Georgs III. 1178. gadā Georgs III troni uzticēja savai meitai Tamārai, paliekot par līdzvaldnieku līdz nāvei 1184. gadā. Tamāras varas laiku iezīmēja seldžuku un Bizantijas varas sabrukums, kas gruzīniem deva iespēju izplest savu varu reģionā. 1210. gadā gruzīni veica dziļu iebrukumu mūsdienu Irānā.

Sakāves

Melnās jūras ziemeļaustrumu krastā iezīmēta Mingrelija (portugāļu 16. gadsimta karte).

Tamāras mantinieks Georgs IV 1220. gadā plānoja rīkot karagājienu uz Jeruzalemi, lai palīdzētu krustnešiem. Šajā laikā reģionā parādījās mongoļu vienības, kas 1221. un 1222. gadā iznīcināja gruzīnu armiju. Mongoļu iekarotās Horezmas valsts armijas paliekas atkāpās uz Kaukāzu, 1226. gadā iekarojot Tbilisi, un nogalinot iedzīvotāju lielāko daļu. Horezmiešu karagājieni turpinās līdz 1230. gadam, kad tos iznīcināja mongoļi. 1235. gadā mongoļi pievērsās Gruzijas iekarošanai. 1242. gadā karaliene Rusudana atzina sevi par mongoļu vasali, un gruzīnu armija turpmāk piedalījās mongoļu karagājienos. Pēc Rusudanas nāves 1245. gadā mongoļi ļāva troņa pretendentiem Dāvidam VII un Dāvidam VI cīnīties par varu, tālāk novājinot valsti, kas sadalījās Austrumgruzijā un Rietumgruzijā.

Sabrukums

Izmantojot mongoļu iekšējo vājināšanos, karalim Georgam V pēc 1329. gada izdevās pakāpeniski atjaunot savu neatkarību un līdz 1344. gadam atgūt lielāko daļu zaudēto teritoriju. Karalistes atgūto neatkarību sākot ar 1386. gadu apdraudēja regulārie Timura iebrukumi, kas turpinājās līdz 1403. gadam. 1386. gadā Timura karaspēks ieņēma Tbilisi, sagūstot karali Bagratu V. Imeretijas hercogs izmantoja šo sakāvi, lai 1387. gadā pasludinātu sevi par Imeretijas karali. Karaļa Georga VII varas laiks pagāja nebeidzamos karos ar Timuru, kas smagi izpostīja valsti. Nepārtrauktā karadarbība noveda pie centralizētas monarhijas sabrukuma 1466. gadā. Tbilisi regulāri tika zaudēta un atkal atgūta. Dažādi radniecīgi troņa pretendenti cīnījās par karaļa troni, vienlaikus nostiprinot savu reģionu neatkarību. 1490. gadā viņi vienojās izbeigt cīņu par sadalītās valsts apvienošanu.