Tanzimats

	Osmaņu impērijas vēsture
Laikmeti
Uzplaukums (1299–1453) Bezvaldnieku laiks
Izplešanās (1453–1683)
Stagnācija (1683–1827) Kēprīlī laikmets Sieviešu sultanāts Tulpju laikmets
Panīkums (1828–1908) Reformas 1. konstitūcijas laikmets
Sabrukums (1908–1922) 2. konstitūcijas laikmets Sadalīšana

Tanzimats (Osmaņu turku valodā: تنظيمات, Tanzîmât) ir reformas, ko veica Osmaņu impērijā 1839.—1876. g. Tanzimats nozīmē reorganizācija turku valodā. Ar Tanzimatu sākās Turcijas plašu valsts iekārtas reformu periods, kurā valsts centās izvairīties no separātisma un mēģināja apturēt impērijā augošo etniskā nacionālisma noskaņu. Tanzimats bija nesekmīgs, lai arī tas paredzēja plašu integrācijas pasākumu loku, lai iesaistītu ne-musulmaņus un ne-turkus osmaņu sabiedrībā ar jauniem likumiem un noteikumiem.

Tanzimata ideja nāca no tādiem reformistiem sultāniem kā Mahmuds II un Abdulmedžids I, kā arī no Eiropā izglītību guvušiem augstiem valsts ierēdņiem Ali pašā, Fuats pašā, Ahmeds Dževdets pašā un Midhats pašā. Viņi atzina, ka vecās reliģiskās un militārās institūcijas vairs neatbilst jaunās pasaules prasībām. Liela daļa izmaiņu bija tīri simboliskas: formas tērpu maiņa bija domāta cilvēku domāšanas maiņai. Tomēr, līdztekus simboliskām izmaiņām tika ieviesti vairāki jauninājumi, par paraugu ņemot Eiropas valstis: vispārējais iesaukums, izglītības reforma un politiskās korupcijas novēršana.

Iespaidīgo projektu uzsāka, lai apturētu impērijas norietu, kā rezultātā impērija pamazām sāka zaudēt teritorijas un kļuva vājāka, salīdzinājumā ar Eiropas lielvarām. Tanzimatu uzsāka sultāns Mahmuds II. 1839. gada 3. novembrī sultāns Abdulmedžids izdeva pamata statūtus impērijai: Gulhanes Hatt-ı Şerif (Gulhane, turku valodā: Gülhane ir parks, kas ieskauj Topkapi pili un valdības kvartālu, kurā pirmo reizi statūti tika pasludināti). Statūtus arī sauc par Tanzimat Fermanı.

Tanzimata edikta saturs

Šajā impērijai svarīgajā dokumentā sultāns noteica, ka vēlas ieviest Osmaņu impērijas provincēs kārtīgu pārvaldi ar jaunām institūcijām un, ka šīs institūcijas, galvenokārt, risinās šādus jautājumus:

• garantēt Osmaņu impērijas pavalstniekiem dzīvības, goda un īpašuma aizsardzību;
• ieviest pirmās Osmaņu impērijas papīra naudas zīmes (1840. g.);
• bruņoto spēku reorganizācija un vienota rekrutēšanas, iesaukšanas un dienesta ilguma noteikšana (1843.—1844. g.);
• Osmaņu impērijas himnas un valsts karoga apstiprināšana (1844.);
• finanšu sistēmas reorganizācija, sekojot Francijas finanšu sistēmas principiem;
• civillikuma un krimināllikuma kodeksu pārveidošana, atbilstoši Francijas likumu principiem;
• izveidot Meclis-i Maarif-i Umumiye (1845. g.), kas kļuva par Pirmā osmaņu parlamenta (1876. g.) prototipu;
• valsts publiskās izglītības padomes izveide (1846. g.);
• pirmo laicīgo universitāšu un akadēmiju izveide (1848. g.);
• galvasnaudas nodokļa atcelšana ne-musulmaņiem, ieviešot vienotu nodokļu iekasēšanas sistēmu;
• atļaut ne-musulmaņiem kļūt par kareivjiem (1856. g.);
• vairākas izmaiņas labākas pārvaldes ieviešanai, sabiedrisko pakalpojumu un komercijas attīstībai.

Ediktam papildus 1856. g. tika izdots Hatt-ı Hümayun, kas nodrošināja vienlīdzīgas tiesības visu reliģiju pārstāvjiem un 1869. g. tika pieņemts Pilsonības likums, kas ieviesa Osmaņu pilsonību, kuru varēja iegūt visu reliģiju un jebkādas etniskās izcelsmes iedzīvotāji.

1876. g. reformas sasniedza lielākos apmērus, kad tika ieviesta Osmaņu konstitūcija, kurā skaidri tika noteiktas sultāna autokrātiskās tiesības. Sultāns Abdulhamids II šo konstitūciju parakstīja, bet drīz vien pats sāka noskaņoties pret to.

Ietekme

Tanzimata reformām bija tālejošas sekas. Lielākā daļa progresīvo Turcijas Republikas vadoņu, ieskaitot Mustafa Kemalu Ataturku, kā arī citu musulmaņu valstu vadītāji tika izglītoti Tanzimata izveidotajās skolās. Tika pārstrukturētas valsts institūcijas, tika izmainīti likumi, kas atbilstu jaunajām laicīgajām prasībām, tika ieviesta moderna izglītība, ģērbšanās stils, arhitektūra un dzīvesveids.

Zemes reformas, īpaši izmaiņas īpašumtiesību pamatos, ļāva Krievijas ebrejiem iegādāties zemi Palestīnā, ļaujot viņiem uz turieni pārcelties, kā rezultātā sākās cionisma kustība.