Garlībs Merķelis

Garlībs Helvigs Merķelis (vācu: Garlieb Helwig Merkel; 1769. — 1850.) bija vācbaltiešu rakstnieks un publicists, viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā. Viņam ir izcila nozīme dzimtbūšanas atcelšanā Baltijā.

Garlībs Helvigs Merķelis Garlieb Helwig Merkel Garlībs Helvigs Merķelis Personīgā informācija Dzimis 1769. gada 1. novembrī Lēdurga, Rīgas apriņķis, Rīgas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1850. gada 9. maijā (80 gadi) Katlakalns (Ķekavas pagasts), Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Tautība vācbaltietis Vecāki Daniēls Merķelis

Literārā darbība Nodarbošanās žurnālists, rakstnieks Valoda vācu Slavenākie darbi "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās"; "Vidzemes senatne"; "Vanems Imanta" Augstskola Frankfurtes pie Oderas universitāte Ietekmējies no Johans Gotfrīds Herders

Dzīvesgājums

G.Merķeļa slavenākā darba "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Pienesums tautu un cilvēku izziņai" pirmizdevums Leipcigā (1797).

Vidzemes senatne (Die Vorzeit Lieflands, 1798).

Garlībs Merķelis dzimis 1769. gada 1. novembrī Lēdurgas draudzes novada mācītāja Daniēla Merķeļa ģimenē kā sestais no septiņiem bērniem. 1770. gadā viņa tēvs mokošas nierakmeņu slimības dēļ bija spiests no sava amata atteikties un 1771. gadā Merķeļu ģimene pārcēlās uz Vecpiebalgu pie tēva drauga mācītāja Lindes. 1776. gadā mazo Garlību nosūtīja uz Rīgu mācīties Bāriņu nama lasīšanas skolā, tad rakstības skolā, kuru vēlāk pats G. Merķelis nosauca par “bērnu elli”. 1778. gadā viņa tēvam izdevās kļūt par Zādzenes muižas rentnieku (tagadējā Madlienas pagastā) un Garlībs uzsāka mācības Rīgas Domskolā.

Pēc tēva nāves 1782. gadā viņš bija spiests pamest skolu un atgriezties mājās palīdzēt mātei valdīt muižas saimniecību. Daudz laika viņš kā pusaudzis pavadīja no tēva mantotajā bibliotēkā, kur iepazinās ar Voltēra, Beila un citu apgaismības laikmeta rakstnieku darbiem. Finansiālo grūtību dēļ muiža kopā ar vērtīgo bibliotēku tika pārdota un Garlībs varēja paturēt tikai visvajadzīgākos sējumus. Par iegūto naudu ģimene devās uz Rīgu un 1785.-1786. gadā Merķelis atsāka mācības dzimtbūšanas pretinieka Snella vadītajā Domskolā, tomēr to nepabeidza, jo bija spiests sākt strādāt par rakstvedi, tad par privātskolotāju, un kādu laiku darbojās arī statista lomās Rīgas Pilsētas teātrī. Šajā laikā ar aktiera, literāta un brīvmūrnieka Kārļa Ferdinanda Daniēla Gromana starpniecību G. Merķelis iepazina jaunu cilvēku kopu, kas sevi dēvēja par "Praviešu klubu". Tā pamatkodolu veidoja ārzemju jaunie censoņi, kuriem vēl nebija stabila materiālā pamata un bieži bija jācieš finansiālas grūtības. Taču viņu dzīve bija piesātināta ar garīgām nodarbēm, kurās ar sajūsmu iesaistījās arī Garlībs, un rezultātā tapa viņa pirmie sacerējumi.

1788. – 1792. gadā G. Merķelis strādāja par mājskolotāju pie Liepupes draudzes novada mācītāja Klēmana, kur viņš iepazinās ar Liepupes muižas īpašnieku Frīdrihu fon Meku, kurš tikko bija atgriezies mājās pēc studijām Vācijas universitātēs. Pazīšanās ar F. fon Meku veicināja G. Merķeļa nokļūšanu akadēmiskās sabiedrības apritē, kam bija būtiska nozīme viņa darbības tālākā attīstībā. Šajā laikā viņš publicēja savus pirmos dzejojumus "Vidzemes Parnass" un slavinājumu Krievijas Impērijas ķeizarienei Katrīnai II, kurā pēc uzvaras karā pret turkiem aicināja atbrīvot latviešus no dzimtbūšanas.

1792. gadā viņš īslaicīgi Rīgā strādāja par F. Meka palīgu, kas bija ievēlēts par Rīgas apriņķa tiesas locekli, kur iepazinās arī ar dzimtcilvēku tiesu aktiem, kas vēlāk tika izmantotas traktātā "Latvieši".

1793.-1796. gadā G. Merķelis strādāja par mājskolotāju Nītaures Annas muižā pie Rīgas apriņķa tiesneša Aleksandra fon Tranzē, kur sarakstīja grāmatu "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās". Savas grāmatas ievadu viņš nosūtīja mācītājam un Rīgas Domskolas rektoram K. G. Zontāgam, ar kuru viņu vienoja piederība brīvmūrniekiem. Atbildes vēstulē Zontāgs rakstīja: "Lai to saka, kas grib, Jūs taču to neņemsiet vērā, un man pašam būtu jānosarkst, ja es gribētu atturēt no drošsirdīgā mēģinājuma tādu krietnu cilvēku draugu, kas ir gatavs pat pašuzupurēties."

Pēc grāmatas manuskripta pabeigšanas Merķelis devās uz Leipcigu, kur vienojas ar izdevēju Heinrihu Grefu (Gräff) par grāmatas iespiešanu un uzsāka medicīnas studijas universitātē. Grāmatas parādīšanās Vidzemē izraisīja neapmierinātību, Merķeli apvainoja jakobīnismā, toties viņš saņēma pozitīvas atsauces no vācu, šveiciešu un dāņu literātiem.

Pazīstamā apgaismības laikmeta dzejnieka Kristofa Martina Vīlanda (Wieland) vadītajā laikrakstā Der deutsche Merkur Merķelis 1797. gadā iespieda rakstus "Par latviešu dzejas garu un dzeju" un "Vidzemes tikumi 16. gadsimta pirmajā pusē". Šajā laikā tapa tādi darbi kā "Jūma un Ruso traktāti par pirmatnējo vienošanos" (1797), īsais romāns "Atgriešanās tēvzemē" (1798) un apjomīgais divsējumu darbs "Vidzemes senatne" (1798-1799). Merķelis tikās ar daudziem vācu literātiem, arī F. Šilleru un J. V. Gēti, viņa draugu vidū bija J.G. Herders, K.M. Vīlands u.c. literāti. 1799. gada Merķelis pārcēlās uz Berlīni, kur 8. martā tika pieņemts brīvmūrnieku ložā, kas paplašināja viņa sabiedriskos sakarus Prūsijas liberāli un patriotiski noskaņotajās aprindās. 1801. gadā viņš Frankfurtes pie Oderas universitātē ieguva doktora grādu filozofijā un kļuva par pazīstamu žurnālistu un kritiķi. Kā dedzīgs vācu patriots viņš vērsās pret Napoleona iekarošanas plāniem, tādēļ pēc Napoleona karaspēka uzvaras Jēnas kaujā 1806. gadā Merķelis bija spiests atgriezties Rīgā, kur 1807. gadā sāka izdot žurnālu "Vērotājs" (Zuschauer). 1807. gadā Merķelis apprecējās ar Doroteju Dorndorfu un 1808. gadā nopirka Depkina muižiņu, kur ar īsiem pārtraukumiem pavadīja sava mūža otro daļu.

1811. gadā Merķelis bija "Literatūras un mākslas avīzes" (Zeitung für Literatur und Kunst) redaktors un viens no pretnapoleoniskās kustības vadītājiem Eiropā, tādēļ 1812. gada kara laikā, Napoleona armijai tuvojoties Rīgai, viņš bija spiests bēgt uz Tērbatu, kur publicēja uzsaukumu Ein Bewohner Moskwa's an seine Landleute ("Kāds Maskavas iedzīvotājs saviem tautiešiem", 1812). Pēc Napoleona sakāves Merķelis atgriezās Rīgā, kur turpināja aktīvi iesaistīties Eiropas politikā (Europas Lage und Aussichten im August 1813), iestājoties par Reinas savienības atbrīvošanu no franču ietekmes un Vācijas atjaunošanu.

1814. gadā viņš Pēterburgas brīvās ekonomiskās sabiedrības izsludinātajam konkursam iesniedza ekonomisku apcerējumu par brīvo zemnieku nodarbināšanas izdevīgumam iepretī dzimtcilvēku darbam, kas pamatoja dzimtbūšanas atcelšanu Baltijas guberņās. Viņš sacerēja arī "Latviešu" otro sējumu, tomēr to iznīcināja pēc dzimtbūšanas atcelšanas Baltijas guberņās.

Plāksnīte uz Garlība Merķeļa kapa pieminekļa

Pēc zemnieku brīvlaišanas Merķelis 1820. gadā publicēja Krievijas Impērijas ķeizaram Aleksandram I veltītu sacerējumu "Brīvie latvieši un igauņi". Par šo, kā arī citiem zemnieku brīvlaišanai veltītiem darbiem monarhs piešķīra autoram 300 sudraba rubļu lielu mūža pensiju. No 1818. līdz 1838. gadam Merķelis izdeva žurnālu Livländischer Merkur, Baltijas provinču laikrakstu Ostseeprovinzenblatt, ko vēlāk pārdēvēja par Provinzialblatt für Kur-, Liv- und Estland.

Dzīves nogali Merķelis pavadīja savā nelielajā Depkina muižiņā Katlakalna draudzes novadā pie Rīgas, nodarbojoties ar žurnālistiku, lauksaimniecību un memuāru rakstīšanu, kas tika izdoti divos sējumos 1839.-1840. gadā (Darstellungen und Charakteristiken aus meinem Leben). Garlībs Merķelis nomira 1850. gada 9. maijā, apglabāts Katlakalna kapsētā, kur, svinot viņa 100. dzimšanas dienu, Rīgas Latviešu biedrība 1869. gadā viņam atklāja pieminekli. Piemiņas akmens vēlāk izveidots arī Merķeļa dzimtajā Lēdurgā.

Bibliogrāfija

Visi darbi sākotnēji uzrakstīti un izdoti vācu valodā; latviešu valodā tie tika pārtulkoti tikai 20. gadsimta sākumā. Tomēr Garlība Merķeļa darbi stipri iespaidoja topošās latviešu inteliģences pasaules skatījuma veidošanos.

• “Die Letten, vorzüglich in Liefland, am Ende des philosophischen Jahrhunderts, Ein Beytrag zur Völker- und Menschenkunde” von Garlieb Merkel, Leipzig 1797 (Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās, pienesums mācībai par tautām un cilvēkiem, 1797.)
• Hume's und Rousseau's Abhandlungen über den Urvertrag. Leipzig; Heinrich Gräff, 1797 (Jūma un Ruso traktāti par pirmatnējo vienošanos, 1797.)
• Die Rückkehr ins Vaterland. Berlin, 1799 (Atgriešanās tēvzemē, 1799.)
• Die Vorzeit Lieflands: Ein Denkmahl des Pfaffen- und Rittergeistes. Bd.2/ Von G. Merkel.- Berlin: Voss, 1799; atkārtoti 1807. (Vidzemes senatne, 1799)
• Supplement zu den Letten, oder, Erklärung über die im zehnten Stück des Intelligenz-Blatts der allegemeinen Literatur-Zeitung erschienene Anfrage des Herrn Ritters von Brasch, nebst einer Urkunde. Weimar, 1798 (Papildinātais "Latviešu" izdevums ar apceri "Vidzemes zemnieku nopratināšana tiesā pret viņu lielkungu", 1798.)
• Garlieb Hellwig Merkel, Eine Reisegeschichte. Vom Verfasser der Rückkehr ins Vaterland. - Berlin: Frölich 1800. 352 S.
• Wannem Ymanta - Eine lettische Sage. (Vanems Imanta, 1802)
• Ist das stete Fortschreiten der Menschheit ein Wahn? Sendschreiben an Herrn Professor Dr. Heeren. Riga, 1810
• Skizzen aus meinem Erinnerungsbuch/Darstellungen und Charakteristiken. Riga, 1812; Bernstein-Verlag, Bonn 2008, ISBN 978-3-939431-06-0 (Skices no manas atmiņu grāmatas. Tēlojumi un raksturojumi, 1812)
• Beweis dass es halb so viel koste, seine Ländereien von Tagelöhnern bestellen zu lassen, als von leibeigenen Bauren. Riga, 1814
• Über Deutschland, wie ich es nach einer zehnjährigen Entfernung wiederfand. (Par Vāciju, kā es to pēc desmitgadīgas prombūtnes atradu, 1818)
• Die freien Letten und Esthen. Eine Erinnerungs-Schrift zu dem am 6. Januar 1820. in Riga gefeierten Freiheitfeste. J. B. Hirschfeldt, 1820 (Brīvie latvieši un igauņi, 1810.).
• Ueber die früheste Welt-Cultur. Schreiben an den Herrn Herausgeber. Dorpat, 1824
• Darstellungen und Charakteristiken aus meinem Leben. Erster Band: aus Liefland. Leipzig, K. F. Köhler, 1839
• Darstellungen und Charakteristiken aus meinem Leben. Zweiter Band. Leipzig, K. F. Köhler, 1840

Literatūra

• Merķelis Garlībs. Brīvie latvieši un igauņi: [piemiņas raksts 1820. gada 6. janvārī Rīgā nosvinētajiem brīvības svētkiem] / Garlībs Merķelis ; tulk. no krievu val. Aleksandrs Bušmanis. - Pēterburga : A.Gulbja apg., 19XX. - 142, [1] lpp. ; 23 cm. (Teksts latviešu valodā vecajā drukā).
• P. Gailītis. G. Merķelis, Jaunības Literatūra.
• M. Müller-Jabusch. Thersites. Die Erinnerungen des deutschbaltischen Journalisten. G. Merkel. Berlin, 1921.
• Merķelis G. Latvieši. - Rīga : A.Gulbis, 1924. - 1.00. - 224 lpp.
• Merķelis. Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā g.s. beigās. Tulk. Aleksandrs Būmanis. - 4. izd. - Rīga : [A. Gulbja grāmatu apgāds], 1936. - 263 lpp.
• Merķelis Garlībs. Latvieši: sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Tulk. no vācu val.; red. A. Niedhūns ; iev. J. Niedres ; piezīmes M. Stepermanis. - Rīga : Latvijas valsts izdevniecība, 1953. - 221, [2] lpp. : portr., il.
• Garlībs Merķelis. Izlase. Sastādītāja B. Arnicāne; mākslinieks A. Lielais. - Rīga : Liesma, 1960. - 398 lpp., 1969. - 430 lpp.
• Garlībs Merķelis. Izlase. Rīga, 1969. Ābrama Feldhūna redakcijā. 78-79; 64-70.lpp.
• Garlībs Merķelis. Vanems Imanta. Senlatvju teika, Waverly: Latvju Grāmata, 1971, 66 lpp.
• Garlībs Merķelis. Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Priekšv. B. Pussars. - atk. izdev. - Rīga : Zvaigzne, 1978. - 226 lpp.
• Garlībs Merķelis. Vēstules kādai sievietei. Pētera Zeiles priekšv. Pazīstamais un mazpazīstamais Garlībs Merķelis, 5.-34.lpp. ; red. Normunds Antēns ; no vācu val. tulk. un piez., 220.-233.lpp. ; sast. Viktors Gammeršmidts. - Rīga : Zvaigzne, 1991 : Rota : RPT. - 236 lpp. : ģīm. ; 21 cm. - Avots. Pagātnes domātāju darbi. ISBN 5-405-00348-4
• Garlībs Merķelis. Kultūrvēsturiski raksti. No vācu val. tulk. V. Gammeršmidts, J. Ušackis ; priekšv. sarakst. un piez. sast. P. Zeile. - Rīga : Zvaigzne, 1992. - 227, [2] lpp., portr. - (Avots : Pagātnes domātāju darbi). ISBN 5-405-00349-2
• Garlībs Merķelis. Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Priekšv.,3.-14.lpp., un koment., 203.-[214.] lpp., aut. Gvido Straube. - Rīga : Zvaigzne ABC, 1999
• »Ich werde gewiß große Energie zeigen«. Garlieb Merkel (1769—1850) als Kämpfer, Kritiker und Projektemacher in Berlin und Riga. Jörg Drews (Hrsg.): Aisthesis, Bielefeld 2000, ISBN 3-89528-281-2.
• Toivo U. Raun (2003). Nineteenth- and early twentieth-century Estonian nationalism revisited. Nations and Nationalism 9.1, 129-147.
• Vita Valdmane (2003) "Die Letten" von Garlieb Merkel. Ein Vergleich der ersten lettischen und der ersten russischen Übersetzung mit den ersten beiden deutschen Ausgaben.
• Deniss Hanovs. The National Movement in Latvia in the 19th Century. The Nation as a Quasi-Religion (2003)
• Roger Bartlett. Nation, Revolution und Religion in der Gesellschaftskonzeption von Garlieb Merkel (2005)
• Heinrich Bosse. Vom Schreiben leben. Garlieb Merkel als Zeitschriftsteller. (2007)
• Michael Schwidtal. "Voll Zuversicht auf seine Kraft schwingt der König der Lüfte sich empor zu Kampf und Sieg." Das Schiller-Bild in Garlieb Merkels literarischer Publizistik (2007)

Dalība sabiedriskās organizācijās

1799. gada 8. martā viņu pieņēma Prūsijas lielložas "Royal York zur Freundschaft" brīvmūrnieku ložā Frédéric Guillaume a la justice couronnée (vācu: Friedrich Wilhelm zur gekrönten Gerechtigkeit) Berlīnē, par ko liecina oriģinālais G. H. Merķeļa ložas patents, kas tika eksponēts 2004. gada izstādē Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Izvilkumi no darba "Latvieši"

[..] "Kaut cik palīdzēt celt gaismā muižniecības pārkāpumus ir šā raksta nolūks. Vēsturiskus dokumentus vārda īstajā nozīmē tajā nemeklējiet. Dokumentiem, ko es varētu izlietot, būtu jāpierāda, ka latvietis ir vergs vai arī ka viņam ir cilvēka tiesības būt brīvam. Pirmais nav jāpierāda, - un kas gan būs tik aprobežots prātā un sirdī, ka varētu šaubīties par pēdējo? Mans vienīgais nolūks ir - bezpartejiski attēlot latviešu stāvokli. Es vēlētos sev tādas dāvanas, ka es Vidzemes muižniecībai un garīdzniecībai varētu rādīt spoguli, kurā raugoties, tās izbītos pašas no sevis."

[..] "Nebūdams ne muižnieks, ne latvietis, es astoņus gadus diendienā grozījos tikai muižnieku sabiedrībā, pie kam tāpat diendienā man bija izdevība latvietī nožēlot sakropļoto cilvēci."

[..] "Visa senāk tik kareivīgā latviešu tauta tagad mierīgi nes savas važas važas, tā ir trula kā lauva, kas jau gadiem ilgi krātiņā vadāts apkārt dīkdienīgiem zēniem par izpriecu un kas tikai šad tad, klusi un drūmi rūkdams, izrāda savu nepatiku, vai, pareizāk, tā ir mierīga kā mirējs, kas, iekšēju krampju mocīts, vairs nespēj vaimanāt par savām ciešanām; tikai viņa mirēja izskats, pārgrieztās acis un briesmīgās, lai gan retās krampju lēkmes izteic klātesošajiem, ko viņš jūt."

“Vācisks” viņu sarunā pašu starpā apzīmē visu, kas ir augstprātīgs, skops, ļauns, vārdu sakot, visu, kas nīstams.” [..] "Ak tu vāciete!" – tā kāda sieva, zemē gulēdama, lamāja badīgu govi, kas viņu bija nogāzusi. "Vācieši nāk!" – ir bubulis, ar ko apklusina raudošus bērnus.”

“Vispār Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība. Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā, – par palocīšanos to nevar saukt, – kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju.”

Latvietis, pēc Merķeļa uzskata, “ir pārāk pieradis neatrast līdzcietību pret sevi, lai varētu to kādreiz just pret citiem”.

[..] "Viņš [latvietis] ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Gandrīz arvien viņš runā līdzībās un gleznās kā austrumnieki, un viņa spriedumi parasti ir ļoti pareizi, bieži dzēlīgi asprātīgi. Arī viņa tieksme uz amatniecību ir apbrīnojama. Nerunājot par to, ka latvietis pats izgatavo visādus mājsaimniecības un zemkopības rīkus, izņemot dzelzs izstrādājumus, viņu vidū ir daudz visāda veida amatnieku, kas gandrīz visi bez apmācības kļuvuši par tādiem un ko bieži pamatoti vērtē augstāk par vāciešiem. Dažkārt viens un tas pats cilvēks prot pat vairākus amatus.

[..] Viņš ir pārāk pieradis neatrast līdzcietību pret sevi, lai varētu to kādreiz just pret citiem, un asinsradniecības saites pret dzelžainā trūkuma spiedienu ir tikai zirnekļa tīkls. Var novērot bezjūtības izpaudumus, kas katrā svešiniekā izraisa ārkārtīgu sašutumu.

[..] Te man varbūt kāds iebildīs, ka šādi piemēri gan var noderēt pierādījumam par atsevišķu cilvēku, nevis par veselas tautas raksturu. Tomēr to daudzums ir izšķirošais, jo katras tautas raksturu taču var izprast vienīgi no atsevišķiem gadījumiem."

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Garlībs Merķelis.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Garlība Merķeļa "Latvieši" portālā letonika.lv
• Garlībs Merķelis "Latvieši"
• MERĶELIS NESNAUŽ KAPĀ - Rolfs Ekmanis par Merķeli, "Jaunā Gaita" nr. 90, 1972
• Teodors Zeiferts par G. Merķeli "Latviešu rakstniecības vēsturē" (nodaļā "BRĪVLAIŠANAS LAIKS")