Ernests Ūdris

Ernests Ūdris (1894—1967) bija latviešu izcelsmes revolucionārs, padomju čekists un jurists.

Ernests Mārtiņa dēls Ūdris Personīgā informācija Dzimis 1894. gada 20. jūnijā Ropažu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija Miris 1967. gada 5. jūlijā (73 gadu vecumā) Pilsonība Krievijas Impērija KSFPR PSRS

Dzīvesgājums

Piedzimis 1894. gadā Ropažu pagastā. Tēvs bija bezzemnieks, kurš nomāja zemesgabalu pie vietējā garīdznieka. Pabeidzot 4 skolas klases, nomira māte, vecākais brālis neļāva turpināt mācības, likdams strādāt uz zemes. Pēc gada centās aizbraukt uz Rīgu, bet pēc vecākā brāļa pieprasījuma garīdznieks neizsniedza dzimšanas apliecību un pagasta vecākais — pasi. No brāļa tomēr aizgāja, pierakstīdamies ar neīstu pasi, strādāja par koku pludinātāju pa Lielo Juglu no Mālpils līdz Rīgai. Pēc tam strādāja par kalpu pie zemnieka, vēlāk Rīgā: ūdens novadīšanas tīkla zemes darbos, pēc tam par uzsitēju, palīgu kalšanas un atslēdzniecības darbos.

1911. gadā arestēts, kad ar velosipēdu devās pie LSD biedra uz Ogres staciju. Turēts aizdomās par soda ekspedīcijas dalībnieka brāļa slepkavības mēģinājumu. Pārvests uz Rīgu personas noteikšanai. Rīgā konvojēšanas laikā aizbēga, nokļuva pie minētā LSD biedra, ar kura palīdzību izbrauca uz Vāciju pie viņa (LSD biedra) radiniekiem. Nevarēdams tur iekārtoties bez vācu valodas zināšanām, atgriezās Rīgā. 1914. gadā piedalījās sarkano karogu izkāršanā un uzsaukumu kaisīšanā Ropažu pagastā. Tajā pašā gadā iestājās LSD.

Pēc Pirmā pasaules kara sākšanās vairākus mēnešus izvairījās no mobilizācijas. 1915. gada pavasarī, lai netiktu mobilizēts, ievainoja sev roku, par ko arestēts un ievietots Rīgas kara hospitālī arestēto nodaļā, nodots kara tiesai. Pēc evakuācijas no Rīgas Pleskavā ieskaitīts rezerves pulkā un devies uz Harkivu, kur pēc 6 nedēļas ilgas kara apmācības nosūtīts uz Rumānijas fronti. Vēlākajā (1930. gadu) autobiogrāfijā norādījis, ka savus uzskatus dienesta ziņā mainījis, saprotot, ka armijā starp kareivjiem var veikt aģitāciju. Tā kā tolaik vāji zināja krievu valodu, partijas darbu nav spējis veikt, tāpēc nolēmis bēgt no savas vienības uz Baltiju. Orlas stacijā arestēts, būdams bez atvaļinājuma dokumentiem, tiekot konvojētam uz arestēto vagonu, izbēdzis un aizkļuvis uz Rīgu. Rīgas stacijā atkal aizturēts, nogādāts pie kara komandanta, izbēdzis no kameras. Tiekot veidotam 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonam, iestājās tajā par vecākā kalēja palīgu. Piedalījās šī bataljona pagrīdes partijas organizācijas izveidē.

1917. gada maijā 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka komandieris Lielgalvis nodeva E. Ūdri pulka tiesai par uzstāšanos mītīņā pret karu. Ar pulka komiteju pārstāvju balsīm attaisnots. Oktobra revolūcijā pulka komitejas sastāvā piedalījās visu pulka virsnieku arestēšanā pēc tā, kad tie attiecās izpildīt pavēli par Cēsu, Valmieras un Valkas ieņemšanu. Pēc revolūcijas pulks tika pārvests uz Petrogradu, kur atkārtoti arestēti visi pulka virsnieki, pulku komandēšanu pārņēma pulka komiteja. E. Ūdris ar brīvprātīgo strēlnieku vienību devās uz Somiju. Pēc tam strēlnieku kaujas gars pagrima un, saņemot pavēli doties uz fronti Petrogradas aizstāvēšanai no vāciešiem, lielākā daļa pulka to izpildīt atteicās. Tika sasaukts mītiņš, kurā tika savākti ap 120 cilvēku, ar kuriem E. Ūdris devās uz fronti, šī 6. pulka daļa ieguva Torošinas vienības nosaukumu, par tās komandieri ievēlēts Jānis Laube.

1918. gada martā izsaukts darbam KSFPR Kara lietu Tautas komisariātā Maskavā, strādāja sakaru nodaļā, tostarp pildīja tās priekšnieka pienākumus. 1918. gada pavasarī pieaicināts darbam Viskrievijas Ārkārtas komisijā, dienēja Dienvidu un Dienvidrietumu frontē. Strādājot mācījās Maskavas Valsts universitātē un Augstākajos juridiskajos kursos. 1924. gada decembrī iecelts par KSFPR Augstākās tiesas (AT) prokurora palīgu, 1927. gadā — par KSFPR AT locekli, par kuru strādāja līdz 1934. gada martam. 1934. gadā iecelts par Uzbekijas PSR AT priekšsēdētāju.

1938. gadā represēts. 1940. gados rakstīja tiesībām veltītus rakstus. Daļa viņa rakstu un atmiņu izdotas Latvijas PSR. Piedalījās Latvijas PSR likumu projektu izstrādāšanā. Kopš 1950. gada bija Latvijas Valsts universitātes docents, Civillikumu un civilprocesa katedras vadītājs.

Precējies, bija divi bērni.