Elektrība

Elektrība (latīņu: electricitas) ir procesu kopums, kura pamatā ir elektrisko lādiņu vai elektrizētu ķermeņu kustība un mijiedarbība. Bieži ar vārdu "elektrība" saprot elektrisko strāvu vai elektroenerģiju, kas pārsvarā tiek izmantota, lai nodrošinātu gaismu, siltumu un darbinātu elektroierīces mājsaimniecībās, uzņēmumos un citur. Ar terminu "elektrība" dažreiz arī apzīmē elektriskos lādiņus, elektrisko lauku un elektriskā lauka potenciālu. Elektroenerģija tiek izmantota arī kā alternatīvs enerģijas veids transportlīdzekļu darbināšanai.

Zibens ir viens no visiespaidīgākajiem elektrības izpausmes veidiem

Zinātni, kurā tiek pētīta elektrība, elektriskās strāvas kustības un mijiedarbības likumi, sauc par elektrodinamiku, bet zinātni, kurā tiek pētīta elektrības un magnētisma ciešā saistība, sauc par elektromagnētismu.

Jēdzieni

Elektriskais lādiņš

Elektriskais lādiņš ir elektromagnētiskā lauka avots. Tie var būt negatīvi lādētie elektroni, pozitīvi lādētie protoni, kā arī gan pozitīvie, gan negatīvie joni. Pirmo reizi jēdziens "elektriskais lādiņš" radās 1785. gadā reizē ar Kulona likuma noformulēšanu. Elektriskā lādiņa mērvienība SI sistēmā ir kulons (C). Orientēta elektrisko lādiņu plūsma rada elektrisko strāvu. Ja viela elektrisko lādiņu nevada, tad berzējot vai pievadot no citiem uzlādētiem ķermeņiem, elektriskais lādiņš uzkrājas uz ķermeņa virsmas un rada statisko elektrību.

Elektriskā strāva

Elektriskā strāva ir elektrisko lādiņu orientēta plūsma. Elektriskā strāva vielā var plūst tad, ja tajā pietiekamā koncentrācijā eksistē brīvi lādiņnesēji, kas var pārvietoties makroskopiskā attālumā. Par šādām vielām saka, ka tās labi vada elektrisko strāvu jeb tie ir vadītāji. Lai strāva plūstu, vadītājā jāpastāv elektriskajam laukam, kuru rada elektroenerģijas avots. Elektriskā lauka spēks izraisa lādiņnesēju kustību. Lādiņnesēji var būt gan brīvie elektroni metālā, gan pozitīvie un negatīvie joni gāzēs, šķidrumos un plazmā.

Vēsture

Elektriskās parādības pirmo reizi aprakstīja senie grieķi. Taless 6. gadsimtā p.m.ē. novēroja, ka dzintars rada statisko elektrību, paberzējot to pret kaķa spalvu. No tā arī radies nosaukums "elektrība" (grieķu: ήλεκτρον, élektron — "dzintars"). Šīs zināšanas saglabājās līdz pat 16. gadsimtam.

1650. gadā vācu zinātnieks Oto fon Gērike izgudroja pirmo elektrostatisko mašīnu.

1771. gadā itāliešu ārsts Luidži Galvāni eksperimenta laikā novēroja, ka vardei raustās kāja, kad uz to pārlec elektriskā dzirkstele. 1790. gadā viņš to pašu novēroja, kad pieskārās vardei ar nazi. Balstoties uz Galvāni eksperimentiem ar vardi un iedziļinoties tajos, 1800. gadā Alesandro Volta izveidoja pirmo elektrisko bateriju.

1820. gadā Andrē Marī Ampērs formulēja likumu, kas nosaka strāvas magnētiskā lauka iedarbības virzienu uz magnētadatu (Ampēra likumu).

1826. gadā vācu zinātnieks Georgs Simons Oms formulēja sakarību starp elektrisko spriegumu, strāvas stiprumu un elektrisko pretestību (Oma likums).

1831. gadā Maikls Faradejs veica savu svarīgāko ieguldījumu zinātnē — atklāja elektromagnētisko indukciju.

Skatīt arī

• Elektriskā strāva

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Elektrība.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• «Elektrība» (latviski). www.liis.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-19. Skatīts: 2011-07-29.