Drupieži, arī klastiskie jeb terigēnie ieži ir nogulumieži, kas pilnībā vai pārsvarā sastāv no dažādu iežu un minerālu lauskām (daļiņām). Izšķir cementētus un necementētus (irdenus) drupiežus. Cementētajos drupiežos par saistvielu kalpo karbonāti (kalcīts, dolomīts), krama oksīdi (opāls, kalcedons, kvarcs), dzelzs oksīdi (limonīts, getīts u.c.), māla minerāli un virkne citu. Drupieži bieži vien satur organiskās paliekas: veselas čaulas vai to fragmentus (molusku, koraļļu, krinoideju u.c. detrītu, koku stumbrus un zarus u.t.t.).

Konglomerāts

Klasifikācija

labot šo sadaļu

Drupiežu klasifikācijas pamatā ir ņemta tāda pamatpazīme, kā drupu izmērs. Izšķir:

Pastāv arī jaukta sastāva drupieži, kas sastāv no dažāda izmēra daļiņām (smilšu, aleirīta un māla). Pie tādiem tiek pieskaitīti dažādi smilšmāli un mālsmiltis.

Tālākā drupiežu klasifikācija strukturālajos apakštipos tiek veikta pēc drupu minerālā sastāva u.c. īpašībām. Pie drupiežiem tiek pieskaitīti arī vulkāniskās darbības produkti: vulkāniskās bumbas, pelni (irdenie ieži un cementētās varietātes — tufi), tufobrekčijas, un pārejas ieži starp drupiežiem un efuzīvajiem iežiem (tufīti, tufogēnie ieži).

Nelīdzena reljefa apstākļos un pie lieliem denudācijas un pārneses ātrumiem veidojas rupjie drupieži, bet līdzenumu un nelielu pārneses ātrumu apstākļos ūdenī un gaisā veidojas smilšu, aleirītu un mālu ieži. Māla daļiņas nogulsnējas pārsvarā mierīgā ūdenī. Jūru un okeānu piekrastes daļā, pludmalēs un selgā nogulsnējas oļi un grants. Tālāk no krasta tos nomaina smiltis, tad aleirīti un visbeidzot dziļumā zem viļņu darbības zonas arī māls. Taču oļus un smiltis var sastapt arī lielos dziļumos (kā dažādu zemūdens straumju rezultātu), un savukārt aleirītu-pelītu nogulumus piekrastes zonā (kur ūdenstilpes neskar jūras viļņu darbība)

Latvijā venda, kembrija, apakšdevona un vidusdevona, triasa un juras nogulumi sastāv galvenokārt no smilšainiem un mālainiem iežiem, bet kvartāra ledāja nogulumos ir arī liels grants, oļu un akmeņu īpatsvars.[1]

Drupiežus plaši izmanto kā celtniecības materiālu (šķembas, granti), bet smiltis stikla ražošanā un metalurģijā. Savukārt māli tiek lietoti keramikā, pie krāšņu mūrēšanas, urbšanas darbos u.c. Un vēl upju un jūru smiltīs ir sastopami zelta, platīna, dārgakmeņu, minerālu u.c. cēlmetālu un citu retzemju elementu kliedņi.

  1. Latvijas daba. 6. sējums. Rīga : Preses nams. 1998. 409. lpp.

Ārējās saites

labot šo sadaļu