Latvijas Neatkarības bataljons

Latvijas Neatkarības bataljons, pirms tam arī Instruktoru rezerve (līdz 1919. gada 5. janvārim), Virsnieku rezerves rota (līdz 1919. gada 3. februārim), Latvijas neatkarības rota (līdz 1919. gada 31. martam), bija viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Latvijas brīvības cīņu laikā.

1918. gada 1. decembrī Annas ielā 1 Rīgā sāka virsnieku un instruktoru reģistrēšanu Latvijas bruņotajos spēkos. Tautas apsardzības ministrs Jānis Zālītis 10. decembrī izdeva pavēli par Instruktoru rezerves formēšanu, ar jēdzienu “instruktori” tika saprasti gan virsnieki, gan apakšvirsnieki. Tā bija paredzēta kā brīvprātīga vienība, lai nodrošinātu turpmāk veidojamos formējumus ar virsnieku un jaunāko komandējošo sastāvu. 20. decembrī Tautas apsardzības ministrija pieņēma īpašus noteikumus par Instruktoru rezervi, saskaņā ar kuriem tā tika pakļauta ministrijas kancelejas priekšniekam.

Kad 23. decembrī par vienības komandieri iecēla kapteini Jāni Balodi,[1] viņa izdienas laiks tika skaitīts no 3. decembra, par Instruktoru rezerves dibināšanas dienu tiek uzskatīts 3. decembris.[nepieciešama atsauce] Decembra vidū Instruktoru rezervē bija aptuveni 260 vīri, galvenokārt virsnieki. Vienības ietērps bija pašu sagādāts, bet ieročus vienībai daļēji nodrošināja Latvju kareivju nacionālā savienība, daļēji paši brīvprātīgie. 1919. gada janvāra sākumā Instruktoru rezerve atstāja Rīgu aptuveni 130 vīru sastāvā (pārējie rotas virsnieki bija dezertējuši).

1919. gada 5. janvārī vienība tika pārdēvēta par Virsnieku rezerves rotu un kopā ar Latgales virsnieku rotu iekļauta Latviešu atsevišķajā bataljona kapteiņa Baloža komandētajā 1. rotā.[2] Pēc tam kopā ar bataljonu 1. rota atkāpās uz Ventas aizsardzības līniju.

Par piedalīšanos Skrundas ieņemšanā (1919. gada 29. janvārī) 3. februārī 1. rota tika pārdēvēta par "Pirmo Latvijas neatkarības rotu".[3] 1919. gada 6. martā par rotas komandieri iecēla virsleitnantu Jāni Olafu Lapsu. Pēc tam rota piedalījās Saldus (1919. gada 10. martā) un Blīdenes muižas ieņemšanā (1919. gada 16. martā). 22. martā vienība piedalījās kaujā pie Ērzeļkroga, kur cieta lielus zaudējumus. 24. martā piedalījās Kalnciema atbrīvošanā, bet 26. martā kopā ar Landesvēra Malmedes bataljonu ieņēma Sloku. 31. martā sakarā ar Latviešu atsevišķā bataljona pārformēšanu par brigādi rota pārformēta par Latvijas Neatkarības bataljonu. Neatkarības rota kļuva par bataljona 1. rotu. Kā otro rotu bataljonā ieskaitīja Liepājā saformēto kapteiņa E. Graudiņa 2. rezerves rotu, bet kā trešo - Tāšu-Padurē saformēto rotu. Pārformēšanas brīdī Neatkarības rotā bija 146 vīri, no kuriem 64 bija virsnieki. 25. maijā bataljonā tika saformēta arī ložmetēju rota. Līdz maija vidum bataljons piedalījās aizsardzības kaujās Slokas apkārtnē. 22. maijā piedalījās Piņķu kaujā. 24. maijā bataljons ienāca Rīgā, bet nākamajā dienā tika nosūtīts uz Ādažiem. Pēc tam bataljons tika nosūtīts uz Austrumu fronti, ieņēma pozīcijas gar Ogres upi pie Ērgļiem, kur atradās līdz 26. jūnijam. Vēlāk bataljons ieņēma kaujas sektoru pretlielinieku frontē Atašienes-Varakļānu līnijā.

1919. gada 19. augustā bataljonu ieskaitīja jaunformējamā 1. Liepājas kājnieku pulkā kā 1. bataljonu.

No bataljona karavīriem kaujās kritis 21, ievainoti 59. Par kaujas nopelniem 11 karavīri apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.

Atsauces un piezīmes

labot šo sadaļu
  1. Balodis tika pieņemts dienestā par instruktoru rezervers priekšnieku 18. decembrī ar Apsardzības Ministrijas Kancelejas pavēli Nr. 4 (parakstījis kancelejas priekšnieks P. Silenieks). - Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 1468. f., 1. apr., Nr.1., 13. lp.
  2. Pavēle par latviešu atsevišķo bataljonu: Latviešu atsevišķajam bataljonam piedalīja 1) Virsnieku instruktoru rezerves rotu; 2) Latgales virsnieku rotu ar savām nodaļām; 3) Latgales apakšvirsnieku rotu; 4) Cēsu rotu; 5) Otro zemessargu rotu; 6) Trešo zemessargu rotu.
  3. Apsardzības ministra pavēle Nr.3. - Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 1468. f., 1. apr., Nr.1., 20. lp.

Informācijas avoti

labot šo sadaļu