Baltijas jūras pirāti

Baltijas jūras pirāti bija jūras laupītāji, kas no 9. līdz 15. gadsimtam siroja Baltijas jūras piekrastes zemēs.

Galvenie tirdzniecības ceļi Baltijas jūrā ap 1400. gadu.

Vēsture

Vikingu laikos Baltijas jūras pirāti jeb vikingi devās sirojumos no tagadējās Dānijas un Zviedrijas, bet pēc vikingu kristīšanas pabeigšanas 1104. gadā ar pirātismu nodarbojās Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastes iedzīvotāji. Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva krusta karu bullu pret Ziemeļeiropas pagāniem, kas pazīstama kā Divina dispensatione, ko uzskata par Ziemeļu krusta karu sākumu. Ap 1150. gadu zviedru ķēniņš Ēriks Svētais kopā ar bīskapu Indriķi (latīņu: Henricus) devās krusta karagājienā pāri Baltijas jūrai pret pagāniem tagadējās Somijas dienvidrietumu daļā.

1171. gadā pāvests Aleksandrs rakstīja vēstuli Upsālas bīskapam Stefanam ar aicinājumu organizēt krusta karagājienus, 1187. gadā Baltijas jūras pirāti atbildes karagājienā nopostīja pirmo Svēlandes galvaspilsētu Sigtunu un nogalināja Upsālas arhibīskapu Jāni. 1196. gadā zviedru jarls Birgers Brūsa devās karagājienā uz Kursu un Viruzemi, bet 1220. gadā ķēniņa Jūhana Sverkersona vadībā karagājienā uz Igauniju, lai veiktu Ridalas novada kristīšanu. Tomēr zviedru mēģinājums izplatīt kristietību Igaunijā beidzās ar neveiksmi, jo kaujā pie Lihulas sāmsalieši nonāvēja ap 500 zviedru, ieskaitot jarlu Kārli un Linšēpingas bīskapu Kārli.. Tā vietā 1232. gadā Romas pāvests iecēla Zemgales bīskapu Balduīnu par savu legātu Livonijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un citās jaunkristīto un pagānu zemēs. Pēc viņa atcelšanas no amata zviedri rīkoja krusta karagājienus uz Somijas dienvidu daļu (Hēmi) jarla Birgera vadībā, kas beidzās ar Ņevas kauju pret Novgorodas krieviem 1240. gadā.

Pirātisma pieaugums 14. gadsimtā

Kad Dānijas ķēniņš Valdemārs IV 1361. un 1362. gadā iekaroja Skones pussalu un Baltijas jūras lielākās salas, Hanzas savienība uzsāka militāru pretdarbību. 1361.—1365. gadā Dānija uzvarēja Hanzas savienību karā par tiesībām tirgoties Skones pilsētās. 1368.—1370. gada karā Hanzas savienība spēja uzvarēt dāņu karaspēku un Štrālzundes miera līgumā, ko cita starpā parakstīja arī Rīgas, Rēveles un Tērbatas birģermeistari, Dānija atteicās no vairākiem cietokšņiem Skonē un no muitas naudas par kuģošanu caur Baltijas jūras šaurumiem.

Dānijas un Norvēģijas ķēniniene Margrēte I 1389. gadā kļuva arī par Zviedrijas ķēniņieni un izveidoja Kalmāras ūniju. Kad 1389. gadā Mēklenburgas hercogs pieteica karu Dānijai, Baltijas jūras pirāti atbalstīja Mēklenburgas valdnieku. Pirāti savas zagtās mantas veda uz Stokholmu, kur viņi kļuva pazīstami kā Vitāliešu brāļi (latīņu: fratres Vitalienses, vācu: Vitalienbrüder), 1394. gadā par viņu galveno mītni kļuva Bornholmas un Gotlandes salas.

Pirātu atbalstītais ķēniņienes Margrētes māsas mazdēls Pomerānijas Ēriks 1397. gadā kļuva par Kalmāras ūnijas valdnieku. Gandrīz visu valdīšanas laiku Pomerānijas Ēriks, Svētās Romas impērijas ķeizara atbalstīts, neveiksmīgi karoja ar Hanzas atbalstītajiem Šlēsvigas grāfiem.

1398. gadā Vācu ordeņa lielmestrs Konrāds fon Jungingens ar 84 kuģiem, 400 zirgiem un 4000 karavīriem ieņēma pirātu ieņemto Gotlandes salu. Pirāti, ieskaitot viņu kapteini Klausu Stērtebekeru (Störtebeker), aizbēga pie frīziem uz Ziemeļjūras piekrasti. Zināms, ka pirātus turpināja atbalstīt no Dānijas un Zviedrijas troņa atceltais Pomerānijas Ēriks, kurš no 1439. līdz 1449. gadam dzīvoja Gotlandē.