Šlēsviga (dāņu: Slesvig, Sønderjylland, vācu: Schleswig) ir vēsturiska zeme, kas mūsdienās atrodas Dānijas (ziemeļdaļa, saukta Dienvidjitlande) un Vācijas (dienviddaļa) teritorijā, veidojot daļu no Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes. 1460.–1864. gadā bija personālūnijā ar Dānijas karaļvalsti. Tās vēsturiskā galvaspilsēta ir Šlēsviga.

Šlēsvigas ģerbonis.
Starp Dāniju un Vāciju sadalītā Šlēsvigas zeme mūsdienu kartē.

Agrīnajos viduslaikos Šlēsvigu apdzīvoja jiti, frīzi un dāņi, uz robežas ar sakšu apdzīvoto teritorijām dāņu vikingi uzcēla aizsargvalni, lai pasargātu savu teritoriju no sakšu iebrukumiem. 811. gadā tika parakstīts miera līgums, kas noteica, ka Eidere kalpos kā robeža starp Franku impēriju un dāņu apdzīvotajām teritorijām. Eidere laika gaitā kļuva par simbolisku robežu starp Šlēsvigu un Holšteinu.

Kalmāras ūnijas laikā 1448. gadā par Dānijas karali Kristiānu I ievēlēja Oldenburgas dinastijas pārstāvji no Holšteinas, ko tikai 1457. gadā atzina Zviedrijas vasaļi. 1460. gadā Holšteinas un Šlēsvigas iedzīvotāji Kristiānu I ievēlēja par Holšteinas grāfu un Šlēsvigas hercogu, un Šlēsviga vairāk nekā 400 gadu bija personālūnijā ar Dāniju. 1627. gadā zviedru karaspēks Trīsdesmitgadu kara laikā izpostīja Šlēsvigu.

Šlēsvigas-Holšteinas hercoga Frīdriha Kārļa dēls Kārlis Pēteris Ulrihs no Holšteinas-Gotorpas dinastijas 1761. gadā tika kronēts par Krievijas impērijas ķeizaru Pēteri III, dinastiju vēlāk nodēvēja par Holšteinas-Gotorpas-Romanovu dinastiju.

1864. gadā pēc Otrā Šlēsvigas kara Dānija bija spiesta atdot Holšteinu un Šlēsvigu Prūsijai. Pēc Pirmā pasaules kara Dānija atguva Šlēsvigas ziemeļdaļu.

1946. gada 23. augustā no Šlēsvigas dienvidu daļas, Holšteinas un Lauenburgas hercogistes, kā arī no Hanzas pilsētas Lībekas tika izveidota Šlēsvigas-Holšteinas federālā zeme. Dānijā Šlēsvigu sāka dēvēt par Dienvidjitlandi (Sønderjylland).

Vēsturiskās kartes

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu