Atvērt galveno izvēlni

Andris Grūtups (1949. gada 5. maijs2014. gada 15. jūnijs) bija latviešu jurists, advokāts un rakstnieks. Viens no LR Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.[1]

Andris Grūtups
LR Augstākās Padomes deputāts
Amatā
1990 — 1993

Dzimšanas dati 1949. gada 5. maijā
Valsts karogs: Padomju Savienība Dobele, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 2014. gada 15. jūnijā (65 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Politiskā partija PSKP
Profesija jurists
Augstskola LVU

Biogrāfija un profesionālā darbībaLabot

Andris Grūtups dzimis 1949. gadā Dobelē. 1966. gadā pabeidzis Dobeles 1. vidusskolu. Dienēja Padomju armijā.

1977. gadā absolvējis LVU Juridisko fakultāti, 1985. gadā - aspirantūru.

No 1977. gada strādāja Latvijas PSR prokuratūrā, no 1980. gada līdz 1991. gadam bija advokāts Siguldas juridiskajā konsultācijā.

1991. gadā nodibināja A. Grūtupa advokātu biroju.

2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Politiskā un sabiedriskā darbībaLabot

Grūtups ir bijis PSKP biedrs. Atmodas laikā iesaistījies Vides aizsardzības kluba darbībā, piedalījies Latvijas Juristu biedrības un Brāļu kapu komitejas dibināšanā.

Kopš tās dibināšanas darbojās Latvijas Tautas frontē. Bijis ievēlēts LTF pirmās domes sastāvā, vēlāk arī otrās domes valdē. 1990. gada 18. marta vēlēšanās ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu 169. Mālpils vēlēšanu apgabalā.

Augstākajā Padomē Andris Grūtups darbojās Ekonomikas komisijā, LTF frakcijā. Bija darba grupas vadītājs likumprojektu izstrādāšanā par namīpašumu denacionalizāciju un to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem.

Deviņdesmitajos gados Grūtups tika minēts kā viens no tiem, kas toreizējam Valsts prezidentam Ulmanim ieteicis Andri Šķēli kā potenciālo premjeru. Vēlāk viņu nosauca par «pelēko kardinālu», kas atbalstījis Tautas partijas priekšvēlēšanu kampaņu.[2]

Andris Grūtups bijis iesaistīts vairākos skandālos, tostarp minēts kā grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" personāža Arņa Gūtupa prototips.[3][4]

NāveLabot

Andris Grūtups 2014. gada 15. jūnijā īsi pirms pusnakts savās mājās Rīgā, Vaļņu ielā, tika atrasts miris. Pēc Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža teiktā, "visas pazīmes liecina, ka viņš ir izdarījis pašnāvību nošaujoties".[5]

RakstniecībaLabot

Andris Grūtups ir vairāku juridiskas tematikas grāmatu autors, tostarp arī daiļliteratūras žanrā. 2005. gada tika uzņemts Rakstnieku savienībā.

Publicētie darbiLabot

  • "Kā atgūt nolaupīto : tiesisks skaidrojums par īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" (Memento, 1991)
  • "Tiesu prakse un komentāri" (Mans Īpašums, 1994)
  • "Īpašuma reforma Latvijā" (Mans Īpašums, 1995; kopā ar E. Krastiņu)
  • "Civillikuma komentāri:Īpašums" (Mans īpašums, 1996; sastādītājs)
  • "Tiesu prakse un komentāri. 2. grāmata" 1997
  • "Tiesāšanās kā māksla" 1. daļa, (Jaunā Daugava, 2001)
  • "Tiesāšanās kā māksla" 2. daļa, (Jaunā Daugava, 2002)
  • "Civillikuma komentāri" 3. daļa (Tiesu namu aģentūra, 2002)
  • "Beilisāde: par Mendeļa Beiļa apsūdzību rituālslepkavībā" (Atēna, 2005)
  • "Ešafots: par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā" (Atēna, 2007)
  • "Observators: par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu" (Atēna, 2009)
  • "Maniaks: par Staņislava Rogaļova apsūdzību seksuālos noziegumos un slepkavībās" (Atēna, 2010)

ĢimeneLabot

Andra Grūtupa tēvs Jūlijs Grūtups bija izcils mūziķis, klarnetists. 1938. gadā viņš beidza Konservatoriju, bet kara gados bija mobilizēts Latviešu leģionā. 1945. gadā viņa vienība padevās gūstā un tika nosūtīta uz Tālajiem Austrumiem.

Taču kā gūsteknis ar ķerru Grūtups strādāja tikai trīs dienas. Izmantojot Padomju armijas vēlmi konkurēt ar slaveno Glena Millera Gaisa spēku orķestri ASV, Grūtups nodibināja un vadīja Klusā okeāna flotes bigbendu. Tobrīd tas bija vienīgais PSRS džeza kolektīvs, vēl pirms slavenā Oļega Lundstrēma džeza orķestra.

Klusā okeāna flotes bigbendā muzicējuši tikai karagūstekņi – austrieši, vācieši, poļi, čehi. Arī mūzikas instrumenti bija kara trofejas no Japānas.

Andris Grūtups neslēpa, ka viņa tēvs bija NKVD uzticības persona. "Citādi būt nevarēja. Vai es varu tēvam pārmest, ka viņš tādos apstākļos cīnījās par savu dzīvību?” -- teica advokāts, gatavojot grāmatu par savu tēvu. 1947. gadā Jūlijs Grūtups atgriezās dzimtenē – vietējie vadītāji, Latvijas PSR Kompartijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš un Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis uzrakstīja Staļinam, ka Latvijā trūkst darbaroku, – lai laiž latviešus mājās. Latvijas krieviem, kas bija dienējuši leģionā, nepaveicās, jo atbrīvoja tikai latviešus.

Atgriezies mājās, Jūlijs Grūtups vadīja Dobeles mūzikas skolu, vēlāk Jelgavas mūzikas vidusskolā vadīja pūšaminstrumentu nodaļu. Viņa audzēkņu vidū ir pazīstami vārdi, arī dziedātājs Žoržs Siksna.

Savu pirmo sievu Jūlijs pameta, kad mazākajam dēlam Andrim bija trīs gadi. Attiecības bija saspīlētas, tēvs ar bērniem no pirmās laulības tikās reti.

Andra Grūtupa vecākā māsa Gita Kataja tomēr pievērsās mūzikai, bija mūzikas skolotāja un kora diriģente. Advokāta brālis, klarnetists Māris, spēlējis tēva orķestrī, vēlāk vadījis pats savu.[6]

AtsaucesLabot

  1. «Latvijas Republikas Augstākās Padomes pirmās sesijas 4. sēde». cvk.lv. Skatīts: 2013-06-28.
  2. Aigars Lazdiņš (LTV Ziņu dienests), Edgars Kupčs (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents). «Advokātu Grūtupu laikabiedri uzteic par ieguldījumu atjaunotās Latvijas likumdošanā». www.lsm.lv (latviešu), 16.06.2014. Skatīts: 2019-02-15.
  3. Inga Spriņģe. «Ķēķis». diena.lv, 2007-08-25. Skatīts: 2013-07-01.
  4. «Iespējams, noklausītas Grūtupa biroja telefona sarunas, kuras rada aizdomas par "pareizu" spriedumu gatavošanu». TVNET/LETA. 2007-08-16. Skatīts: 2013-07-01.
  5. «Pašnāvību izdarījis advokāts Andris Grūtups». Delfi. 2014. gada 16. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 16. jūnijā.
  6. Māris Puķītis. «Grūtups finansē grāmatu par savu tēvu, kurš pameta ģimeni». Jauns.lv (latviešu), 1.10.2013. Skatīts: 2019-02-15.

Ārējās saitesLabot