Alūksnes vēsture

Alūksnes vēsture aptver laika posmu kopš Alūksnes dibināšanas senajā Atzeles zemē līdz mūsdienām.

Alūksnes skats (Broce, 1791).

Atzeles zemes sastāvā

Alūksnes apvidus kopš seniem laikiem atradies uz senā tirdzniecības ceļa no Gaujas baseina uz Krievijas ziemeļrietumu zemēm un bijusi baltu, somu un slāvu cilšu savstarpējās cīņas objekts. Pilsētas nosaukums visticmāk ir cēlies no latgaļu vārda olūksna (meža strauts), ugauņi to dēvēja par Alulinn, bet Pleskavas kriviči par Олыста. 8. gadsimtā tagadējās Alūksnes teritoriju iekaroja latgaļu ciltis un tā tika pievienota Atzeles valstij ar centru tagadējā Gaujienas pilskalnā. Uz Alūksnes ezera salas atradās seno latgaļu koka ezerpils. 1111. gadā Atzelē iebruka Novgorodas kņazs Mstislavs Vladimirovičs, bet cieta neveiksmi cīņās ar latgaļiem. 1180. gadā pret Atzeli no jauna vērsās Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdīgais, kas piespieda atzeliešus maksāt Novgorodai meslus.

Livonijas ordeņa pakļautībā

Marienburgas viduslaiku pils stilizēts attēls (Jürgen Helms, 1628—1643)

1224. gadā pēc Atzeles zemes (terra Agzele) dalīšanas Zobenbrāļu ordenis ieguva Alūksnes un Gaujienas zemes uz senā Pleskavas tirdzniecības ceļa, bet Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene tika Livonijas bīskapijai. 1284. gadā pirmo reizi rakstos pieminēta Livonijas ordeņa pils Marienburga (vācu: Marienburg — 'Marijas pils'), kas atradās uz Alūksnes ezera salas. 1342. gadā ordeņa mestra Burharda fon Dreilēbena vadībā tika nojaukta senā koka pils un pabeigta ordeņa mūra pils celtniecība.

Polijas—Lietuvas uz Zviedrijas pakļautībā

Alūksnes pils 17. gadsimtā.

Livonijas kara laikā Alūksni uz laiku iekaroja Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks, bet pēc kara Alūksne nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Poļu—zviedru kara laikā zviedriem izdevās ieņemt pili un tā nonāca Zviedru Vidzemes daļā. Otrā Ziemeļu kara laikā 1656. gadā krievi uz laiku iekaroja Marienburgas cietoksni, kas palika viņu pārvaldībā līdz 1658. gada 20. oktobra Valisāres (Vallisaare pie Narvas) pamiera līgumam starp zviedriem un krieviem, tomēr līdz 1661. gada Kardisas (tagad — Kärde ziemeļos no Tartu) miera līguma noslēgšanai krievi izmantoja šo cietoksni karā pret Poliju—Lietuvu. Lielā Ziemeļu kara laikā Marienburgas cietoksnis, kuru aizsargāja ap 300 latviešu bataljonu karavīru Zviedrijas armijas sastāvā, bija spiests kapitulēt grāfa Borisa Šeremetjeva vadītajam krievu karaspēkam 1702. gada 26. augustā. Pirms cietokšņa atdošanas tā aizstāvji uzspridzināja veco ordeņa pili. Trimdā tika aizvesti visi Valkas un Alūksnes pilsoņi, krievu gūstā krita arī Alūksnes luterāņu mācītājs Ernsts Gliks ar savu ģimeni, tai skaitā audžumeitu Martu, Latgales (pēc citiem avotiem Lietuvas) zemnieka Samuela Skavronska meitu, kura vēlāk kļuva par Krievijas Impērijas ķeizarieni Katrīnu I.

Krievijas Impērijas sastāvā

Alūksnes pilsmuižas kungu māja.

Pēc 1721. gada Alūksne tika iekļauta Krievijā Vidzemes guberņas sastāvā. Taču nopostīta un saimnieciski maznozīmīga Alūksne palika līdz 1753. gadam, kad Krievijas cariene Elizabete grāfam Mihailam Voroncovam Alūksnes tuvumā uzdāvināja muižu, ko grāfs drīzumā pārdeva baronam Fītinghofam. Alūksne par nozīmīgu tirdzniecības centru kļuva 19. gadsimtā. Tās saimnieciskā nozīme nostiprinājās pēc 1903. gada, kad tika uzbūvēta šaursliežu dzelzceļa līnija Stukmaņi—Gulbene—Alūksne—Ape—Valka.

Latvijas Republikas sastāvā

Alūksnes pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Alūksnes pilsētas galva Kārlis Magaziņš.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 29. maijā Alūksni atbrīvoja Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks kopā ar Igaunijas armijas daļām. 1920. gadā Alūksnei tika piešķirtas pilsētas tiesības un tā kļuva par lielāko Valkas apriņķa pilsētu. Lielākais rūpnieciskais uzņēmums Alūksnē līdz Otrajam pasaules karam bija Šlosa tvaika dzirnavas ar vilnas un linu vērptuvi. Dzirnavu sastāvā darbojās arī gateris. Dzirnavas apgādāja Alūksni arī ar elektrību. Pēc Otrā pasaules kara no 1946. līdz 1949. gadam Alūksne bija apriņķa centrs, kopš 1950. gada Alūksnes rajona centrs, bet pēc 2009. gada teritoriālās reformas Alūksnes novada centrs. 1951. gadā nodibināja Alūksnes 1. vidusskolu.

Senas kartes

• 
  Alūksnes viduslaiku pils uz ezera salas. Senākā Alūksnes miesta vieta apzīmēta kā Hackelwerk.
• 
  Pils shēma (Kārlis Lēviss of Menārs)
• 
  Alūksnes cietokšņa pārbūves plāns (Ērika Dālberga projekts, pirms 1700).