2. latviešu strēlnieku brigāde

2. Latviešu strēlnieku brigāde bija latviešu strēlnieku bruņots formējums, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās 1916. un 1917. gadā. Brigādi izveidoja 1916. gada 3. novembrī un tās komandieris bija pulkvedis Andrejs Auzāns, no 1917. gada 27. aprīļa pulkvedis Ansis Lielgalvis. Brigādes ārsts bija Pēteris Sniķers, luterāņu mācītāji Pēteris Apkalns un Fricis Šmithens, pareizticīgo priesteris A. Jansons.

5.Zemgales latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Tēvzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm" (1915).

Bataljonu izveide

5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonus (LSB) sāka veidot 1915. gada novembrī no jau agrāk citās Krievijas karaspēka daļās iesauktajiem latviešiem un citu Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvjiem (krieviem, igauņiem, poļiem, lietuviešiem un vācbaltiešiem). Kā pamatu 5. Zemgales un 6. Tukuma LSB veidoja 1915. gada sākumā izveidotie Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kas bija jau cīnījušies Lietuvā un piedalījušies Jelgavas aizstāvēšanā 1915. gada 2.-3. maijā. Vienlaikus veidoja arī Rezerves bataljonu. 5. Zemgales LSB saformēja 1916. gada 14. martā, 6. Tukuma un 7. Bauskas LSB 7. februārī, 8. Valmieras LSB 16. martā.^[1]

Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. 1916. gada vasarā katrā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.

Pulku izveide

1916. gada 3. novembrī latviešu strēlnieku bataljonus pārveidoja par pulkiem. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati. 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkus apvienoja 2. Latviešu strēlnieku brigādē.^[2]

Tādējādi Latviešu strēlnieku brigādes četros pulkos kopā bija jābūt 200 virsniekiem, 28 ārstiem un ierēdņiem, 5988 instruktoriem un kareivjiem un 32 savvaļniekiem.

2. Latviešu strēlnieku brigādes struktūra

2. Latviešu strēlnieku brigādes štābs Valmierā (1918. gada janvārī).

Latviešu strēlnieku Rezerves pulka kapelmeistars Artūrs Bobkovics.

5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks (komandieris pulkvedis Jukums Vācietis, simbols: zobens pār sauli ozola vainagā, devīze: "Tēvzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm")
6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks (komandieris pulkvedis Ansis Lielgalvis, pulkvežleitnants Andrejs Krustiņš (no 13.4.1917.), Krišjānis Berķis(vietas izpildītājs), simbols: uzlecoša saule ozola vainagā ar zobenu pār to, devīze: "Dievs, svētī Latviju")
7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks (komandieris kapteinis K.Baltiņš (no 19.12.1915.), pulkvedis Andrejs Auzāns (no 16.1.1916.), pulkvedis Kārlis Goppers (no 15.12.1916.), pulkvedis Gustavs Mangulis (no 13.4.1917.), simbols: aiz ozola zariem apvīta zobena uzlecoša saule, devīze: "Naidniekam zvēroša liesma, tēvijai saules stars")
8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks (komandieris pulkvežleitnants Jānis Imaks (no 1.12.1915.), pulkvedis Gustavs Francis (no 19.4.1916.) Pēteris Avens (no februāra 1917.), simbols: zobens ozola vainagā, aiz tā uzlecoša saule, devīze: "Imanta nevaid miris")

Rezerves strēlnieku pulka komandieris bija kapteinis Kārlis Cināts, no 21.8.1916. pulkvedis Kārlis Goppers, no 16.2.1917. pukvedis Jānis Francis.

Ziemassvētku kaujas

Galvenais raksts: Ziemassvētku kaujas

2.latviešu strēlnieku brigādei 1916. gada 24. decembra (6. janvāra pēc jaunā stila) uzbrukumā izdevās ievirzīties ienaidnieka aizmugurē un tur nostiprināties. No šī ieņemtā placdarma 25. decembrī sākās uzbrukums Kalnciema virzienā, kura rezultātā tika ieņemts Ložmetējkalns. Ložmetējkalnu neieņēma tiešā triecienā, kā to pieņemts uzskatīt. Vācieši šo nocietinājumu mezglu pameta baidoties no ielenkuma, kas tiem draudēja pateicoties veiksmīgi realizētam uzbrukumam 7. janvārī. Vācieši vairākas dienas centās atgūt zaudētās pozīcijas, tomēr viņiem tas neizdevās un līdz lielāku spēku pievilkšanas laikam aktīva karadarbība pierima.

Pēc ģenerāļa Auzāna aplēsēm 2. latviešu strēlnieku brigādē Ziemassvētku kaujās piedalījās 6240 strēlnieki. Kauju laikā tika zaudēts 61 virsnieks (18 krituši, 41 ievainots un 2 pazuduši) un 2093 kareivji (341 kritis, 1297 ievainoti un 455 pazuduši). Vislielākos zaudējumus cieta 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks - tika zaudēti 14 virsnieki (7 krituši, 7 ievainoti) un 709 kareivji (110 krituši, 469 ievainoti, 130 pazuduši) un 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks - 32 virsnieki (6 krituši, 16 ievainoti) un 428 kareivji (100 krituši, 218 ievainoti un 110 pazuduši). 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks zaudēja 13 virsniekus (2 krituši, 11 ievainoti) un 553 kareivjus (77 krituši, 374 ievainoti un 102 pazuduši) un 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks - 13 virsniekus (4 krituši, 8 ievainoti un 1 pazudis) un 424 kareivjus (56 krituši, 255 ievainoti un 113 pazuduši).^[3]

Janvāra kaujas norisinājās no 23. līdz 31. janvārim un tajās līdzās krievu armijas daļām piedalījās 2. latviešu brigādes 5. Zemgales un 6. Tukuma pulki. Pēc 2. latviešu brigādes ārsta Pētera Sniķera sniegtajām ziņām Janvāra kauju laikā brigādes sastāvā, ieskaitot aizmugures daļas, bija 250 virsnieku un 11 454 kareivji. Viņu lielākā daļa kaujās nepiedalījās. Pēc krietnajiem zadējumiem Ziemassvētku kaujās pulki saņēma no latviešu rezerves bataljoniem prāvus papildinājumus, bet pirms raidīšanas kaujās tos vajadzēja vēl apmācīt. Rezerves bataljonā nevarēja mācības apmierinoši veikt, tamdēļ papildinājumi no rezerves bataljona pienāca vāji sagatavoti.

Pēc ģenerāļa Auzāna aplēsēm Janvāra kaujās 2. latviešu strēlnieku brigādē bija krituši, ievainoti un kontuzēti 42 virsnieki (krituši 3) un 1290 kareivji, no tiem krituši 151, ievainoti un kontuzēti 912, pazuduši 227.^[3]

Kauja pie Mazās Juglas

Galvenais raksts: Kauja pie Mazās Juglas

2. septembrī 2.latviešu strēlnieku brigāde 26 stundas noturēja pozīcijas pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem, kas ļāva Krievijas 12. armijai atkāpties no Rīgas pilsētas un izvairīties no aplenkuma.

Likvidācija

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 2. Latviešu strēlnieku brigāde tika iekļauta jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Apbalvotie strēlnieki

Krišjānis Berķis, no 1917. gada augusta 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieris. No 20. oktobra līdz 7. decembrim komandēja arī pulku. Piedalījās kaujās pie Mazās Juglas, Tīnūžiem un Nītaures. Sasniedzis apakšpulkveža pakāpi, apbalvots ar Staņislava II, III šķiras, Annas II, III, IV šķiras, Vladimira IV šķiras ordeņiem. 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā arī ar Jura krusta IV šķiru.^[4]
Kārlis Berķis, 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka rotas komandieris, 1916. gada 21-22. jūnijā pie Katrīnmuižas spēcīgā ienaidnieka ugunī ieņēma vāciešu pozīcijas, sagūstīja 2 virsniekus un 40 kareivjus, ieguva daudzas trofejas, tā sekmēdams uzvaru visā kaujā. 1917. gadā 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka rotas komandieris.
Fricis Bērtulsons, 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljona praporščiks. Piedalījās daudzās kaujās kā rotas, vēlāk bataljona komandieris. Sasniedzis štabskapitāna pakāpi, apbalvots ar Staņislava III šķ., Annas III šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem.^[5]
Valters Konrāds Bruņenieks, kapteinis 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. No 1915. gada novembra piedalījās daudzās kaujās. 1917. gada 12. janvārī pie Lielupes Kalnciema tilta kopā ar savu rotu pārrāva ienaidnieka drāšu aizžogojumus un ieņēma Lediņu mājas. Apbalvots ar Staņislava III šķ., Annas III, IV šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem.

Kaujās kritušie virsnieki

Kārlis Frikhofs, 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka virsleitnants. Kritis 1916. gada 23. decembrī pie Ložmetēju kalna.
Paulis Šturms, 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka virsleitnants. Kritis 1916. gada 23. decembrī pie Ložmetēju kalna.
Augusts Gaševics, 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka virsleitnants. Kritis 1916. gada 23. decembrī pie Ložmetēju kalna.

Skatīt arī

1. Latviešu strēlnieku brigāde

Atsauces

↑ Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21388 sleja
↑ Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
↑ ^3,0 ^3,1 «Ģenerālis A. Auzāns. Ziemassvētku un janvāra kauju upuri. "Latviešu strēlnieki", 31., 3087- 3105 lpp. (1940)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 8. februārī. Skatīts: 2006. gada 8. februārī.
↑ «L.k.o.k. biogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 13. janvārī. Skatīts: 2010. gada 28. decembrī.
↑ «L.k.o.k. biogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 28. decembrī.

Ārējās saites

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri

[1] Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21388 sleja

[2] Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja

[autogenerated1-3] 3,0 ^3,1 «Ģenerālis A. Auzāns. Ziemassvētku un janvāra kauju upuri. "Latviešu strēlnieki", 31., 3087- 3105 lpp. (1940)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 8. februārī. Skatīts: 2006. gada 8. februārī.

[4] «L.k.o.k. biogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 13. janvārī. Skatīts: 2010. gada 28. decembrī.

[5] «L.k.o.k. biogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 28. decembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]