19. ieroču SS prettanku divizions
19. ieroču SS prettanku divizions (vācu: Waffen-Panzerjäger-Abteilung der SS 19) bija Latviešu leģiona prettanku vienība 19. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar Lielvācijas kapitulāciju Kurzemes cietoksnī 1945. gada 8. maijā.[1]
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1943—1945 |
| Pakļautība | 19. ieroču SS grenadieru divīzija |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki, artilērija |
| Militārās operācijas |
Kaujas Opočkas pozīcijās Kaujas Pomerānijas līnijā Kaujas Aiviekstes līnijā Kaujas Vidzemes augstienē Kaujas Kurzemes cietoksnī |
| Komandieri | |
| Komandieri | Otto Akmeņkalējs |
Izveidošana
labot šo sadaļu
Diviziona smago prettanku lielgabalu rotu un štāba rotu kapteinis Otto Akmeņkalējs formēt sāka 1943. gada 22. jūlijā Grobiņā, tām bija paredzēts doties uz Volhovas fronti un tur, pievienojot 42. un 43. pulka prettanku rotas, noformēt divizionu pilnā sastāvā. Formēšana Grobiņā sākās ar 250 jauniesaukto ierašanos, taču trūka gan instruktoru, gan virsnieku; apmācībām piecus instruktorus aizņēmās no 15. prettanku divizions. Apmācību laikā smagajā rotā bija 4 virsnieki, 40 instruktori un 108 kareivji, apmācībām tika piešķirti divi 75 mm PaK 40 prettanku lielgabali.
1943. gada septembra vidū bataljons devās uz Rīgu, kur tika izsniegti vieglie ieroči un izveidota apgādes daļa un jau mēneša beigās divizions devās uz Volhovas fronti.[2]
Kaujas darbība
labot šo sadaļu
Diviziona vienības pēc nonākšanas Volhovā novietojās frontes aizmugurē Olčovkā, kur izveda kājnieku papildinājumu apmācības un saņēma trūkstošo bruņojumu. Divizions saņēma desmit 75 mm PaK 40 prettanku lielgabalus, kā arī vieglos ložmetējus, kravas automašīnas un sešus lielgabalu vilcējus Rautschlepper Ost.
Smagās prettanku rotas sastāvā bija 3 vadi ar 3 lielgabaliem katrā, savukārt viens lielgabals tika piešķirts rotas komandiera vadības grupai. Katra lielgabala apkalpē ietilpa 10 vīri, vilcēja šoferis un komandieris. Kā plānots, divizionā formāli iekļāva arī 42. un 43. pulka 50 mm prettanku rotas, taču praktiski tās palika to tiešo komandieru rokās.
Smagās rotas vadība un novietojums Volhovā bija šāds:
- I baterija - komandieris leitnants Valdis Bruzgulis, 42. pulka sektorā
- II baterija - komandieris virsniekvietnieks Ķezberis, 43. pulka sektorā
- III baterija - komandieris virsniekvietnieks Jānis Bišs - rezervē pie Krečno[2]
Līdz 1944. gada janvārim divizions palika Volhovas pozīcijās, vēlāk līdz ar pārējo 19. divīziju atejot uz Latvijas robežām, piedaloties kaujās Aiviekstes līnijā, Madonas augstienē un pie Cesvaines. 1944. gada 1. jūlijā diviziona rindās bija 5 virsnieki, 22 instruktori un 451 kareivis.[3]
Kaujas gaitas divizions beidza pēc Lielvācijas kapitulācijas 1945. gada maijā Kurzemes cietoksnī,[4] taču daļa diviziona vīru majora Akmeņkalēja vadība turpināja cīņu nacionālo partizānu rindās, vēl 1945. gada augustā un septembrī iesaistoties sadursmēs ar NKVD iznīcinātāju vienībām Valdemārpils apkaimē.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 168. lpp
- ↑ 2,0 2,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1982, 8.sējums, 20. lpp
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 289. lpp
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1977, 5.sējums, 274. lpp
- ↑ Raksti par latviskām problēmām - Arhīvs, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība un Kārļa Zariņa Fonds, Melburna: 1987, 27. sējums, 108. lpp