Žoržs Brasēns

Žoržs Brasēns (franču: Georges Brassens, dzimis 1921. gada 22. oktobrī, miris 1981. gada 29. oktobrī) bija franču dziesmu autors un dziedātājs. Viņš izpildīja ģitāras pavadībā savas dziesmas, kā arī Viktora Igo, Fransuā Vijona, Pola Verlēna, Pola Forta un Luija Aragona poēmas. Brasēns saņēma Franču akadēmijas Lielo dzejas balvu 1967. gadā. Atbraucis no provinces Brasēns pavadīja 40 gadus Parīzē, kur viņa vārdā šodien ir nosaukti bibliotēka, parks un licejs.

Žoržs Brasēns
Galvenā informācija
Dzimis	1921. gada 22. oktobrī Sēte, Francija
Miris	1981. gada 29. oktobrī (60 gadu vecumā) Senželīdifeska, Francija
Žanri	poēma
Nodarbošanās	dziedātājs, dziesmu autors
Instrumenti	balss, ģitāra
Darbības gadi	1951—1981

Biogrāfija

Brasēns piedzima Sētes (Sète, pirms 1928. gada Cette) pilsētā, Ēro departamentā Francijas dienvidos. Viņa tēvs Žans Pjērs Brasēns vadīja celtniecības uzņēmumu, pauda antiklerikālus uzskatus un aizrāvās ar mūziku. Mājās bieži skanēja Tino Rosi, Mireijas Hartūšas, Reja Ventūras dziesmas. Žorža māte bija itāļu izcelsmes katoliete. No pirmās laulības viņai bija meita, Žorža pusmāsa Simone Konte (Simone Comte, 1912-1994). Simones tēvs Alfons Konte krita Pirmā pasaules kara sākumā.

Žoržs Brasēns sāka rakstīt pirmos dzejoļus 12 gadu vecumā. Viņa franču valodas pasniedzējs Alfons Bonafē (Alphonse Bonnafé) atbalstīja šo zēna aizraušanos un paskaidroja viņam pantmēra principus. Tajā pašā laikā Brasēns atklāja sev džezu un Šarla Trenē (Charles Trenet) daiļradi.

1939. gadā Brasēns pārcēlās uz Parīzi, kur apmetās pie savas tantes Antuanetes Dagrozas (Antoinette Dagrosa) pilsētas 14. apgabalā 173, rue d’Alésia un iekārtojās darbā Renault rūpnīcā. Tantes mājās viņš iemācījās spēlēt klavieres, kaut arī nepārzināja solfedžo. Parīzes vāciešu okupācija pielika punktu šai dzīvei, un Brasēns bija spiests atgriezties dzimtajā ciemā 1940. gada jūnijā, bet tā paša gada rudenī no jauna ieradās galvaspilsētā. Palicis bez darba, viņš pavadīja daudz laika bibliotēkā, lasot franču klasiķus, kuru iespaidā sacerēja savus pirmos dzejas krājumus "Blāvas krāsas" (Les Couleurs vagues) un "Zobena cirtieni ūdenī" (Des coups d'épée dans l'eau). 1942. gadā tika publicēts viņa 13 poēmu krājums À la venvole, kur ir skaidri saskatāmi autora anarhiskie uzskati.

1943. gada 8. martā Brasēnu deportēja uz Basdorfas strādnieku nometni, no kurienes viņš gadu vēlāk izbēga. Viņš atrada patversmi Parīzē 9, impasse Florimont pie savas tantes Žannas Planšas un viņas vīra, kas dzīvoja pilnīgi askētiskos apstākļos — bez elektrības, gāzes un karstā ūdens. Brasēns pierada pie šīs dzīves un pēc kara beigām tā arī palika dzīvot pie saviem radiniekiem. Ar draugiem, vairums no kuriem bija atgriezušies no Basdorfas nometnes, viņš mēģināja izdot anarhistu laikrakstu Le Cri des gueux, bet līdzekļu trūkuma dēļ tika spiests atteikties no projekta. Viņš sadarbojās ar laikrakstiem Fédération anarchiste, Le Libertaire (šodien Le Monde libertaire). Tante Antuanete nomira 1946. gadā un atstāja viņam savas klavieres.

1947. gadā Brasēns satika pa 9 gadiem par sevi vecāku igauņu izcelsmes sievieti, Žohu Heimani (Joha Heiman 1911-1999, viņa tiks apglabāta līdzās dziedātājam), jeb Žo, kuru viņš sauca "Püppchen" — lellīte, bet abi divi rakstīs pupchen (tā arī uzrakstīs uz kapakmeņa). Viņi nedzīvoja kopā un nesalaulājās. Brasēns veltīja Žo vairākas dziesmas : Une jolie fleur, P… de toi, J’ai rendez-vous avec vous, Je me suis fait tout petit (devant une poupée), Saturne et Rien à jeter uc. Vairums tajā laikā uzrakstīto darbu kļuva slaveni. Tie apdzied draugu un draudzības kultu, noliedz tieksmi pēc konforta, naudas un atzinības, pauž individuālismu, dziļo antiklerikālismu un antimilitārismu. Tiem ir raksturīga klasiska metrika, atraisīts runas veids, vecmodīgie izteicieni, milzīga literāra kultūra. Šis stils paliks nemainīts līdz dziedātāja dzīves galam.

1951. gadā Brasēns satika Parīzes kabarē Caveau de la République šansonjē Žaku Grelo (Jacques Grello), kas, noklausījies viņu dziedam, uzdāvināja viņam savu ģitāru un ieteica izmantot to uz skatuves klavieru vietā. Brasēna karjera tiešām sākās pēc uzstāšanās kabarē Chez Patachou, kur viņu klausīties atnāca Žaks Kaneti ( Jacques Canetti), toreizējais Philips mākslinieciskais direktors. Kaneti piedāvāja dziedātājam līgumu. Tika ierakstītas 9 dziesmas, no kurām vienu, Le Parapluie ("Lietussargs"), izmantoja savā filmā Rue de l'Estrapade Žaks Bekers (Jacques Becker). Par to Brasēns saņēma 1954. gadā Šārla Krosa akadēmijas (Académie Charles-Cros) Lielo balvu. Viņš dziedāja teātrī Trois Baudets, uz Olimpijas un Bobino skatuvēm, kā arī ārzemēs: Šveicē 1958. gadā, Romā 1959. gadā, Beļģijā, Ziemeļāfrikā, Kvebekā 1961. gadā.

Viņš pārcēlās dzīvot uz ciematu Krepjēras tagadējā Ivelīnas departamentā, bet māju, ko īrēja tante Žanna, nopirka, izremontēja un uzdāvināja viņai.

1963. gadā Brasēns saņēma Vinsenta Skoto balvu par dziesmu "Atzinības trompetes" (Les Trompettes de la renommée). 1966. gada 12. oktobrī radioprogrammā Musicorama viņš īstenoja savas dzīves sapni, dziedāt kopā ar Šarlu Trenē. Viņa dziesmas atskanēja filmās Les Copains (1965.), Heureux qui comme Ulysse (1970.), Le drapeau noir flotte sur la marmite (1971.).

No 1976. gada oktobra līdz 1977. gada martam notika Brasēna pēdējā koncertu sērija uz Bobino skatuves ar jaunā albuma Trompe la mort dziesmām. Īsi pēc tam viņam diagnosticēja kolorektālo vēzi. Viņš pavadīja pēdējos gadus Senželīdifeskā un vairs neierakstīja dziesmas, izņemot albumu savam draugam Lino Venturam labdarības asociācijai Perce-neige (franču: Sniegpulkstenīte) 1980. gadā. Žoržs Brasēns nomira 1981. gada 29. oktobrī plkst. 23.15. Viņš tika apbedīts ģimenes kapavietā Sētes kapsētā 1981. gada 31. oktobrī.