Šengenas zona
Šengenas zona (angļu: Schengen Area, franču: Espace Schengen, vācu: Schengen-Raum, itāļu: Spazio Schengen) ir bezvīzu ceļošanas zona Eiropā, kurā dalībvalstis ir atteikušās no iekšējām robežkontrolēm un uzņēmušās kopēju ārējo robežu kontroli. Šī zona ir nosaukta Luksemburgas pilsetas Šengenas vārdā, kur 1985. gadā tika parakstīta Šengenas līgums. Sākotnēji Šengenas zona tika izveidota, lai atvieglotu cilvēku pārvietošanos starp dalībvalstīm un veicinātu saimniecisko un kultūras sadarbību. Pašreizējā Šengenas zona ir izveidota balstoties uz vienošanām un līgumiem starp dažādām Eiropas valstīm. Lai iestātos Šengenas zonā, valstij ir jāizpilda noteikti kritēriji attiecībā uz robežkontroli, drošību un vīzu politiku.
Šengenas zonas karte
Šengenas zona Valstis de facto iesaistītas ES dalībvalstis ar līgumu apņēmušās nākotnē pievienoties Šengenas zonai | |
Daļa no | Eiropas Savienības politikas |
---|---|
Tips | Atvērto robežu zona |
Izveidota | 1995. gada 26. martā |
Dalībvalstis |
27 valstis
|
Platība | 4,368,693 km2 (1,686,762 sq mi) |
Iedzīvotāju skaits | 423 264 262 |
Blīvums | 97/km2 |
IKP (Nomināli) | US$15 triljoni[1] |
2023. gadā Šengenas zonā ietilpst 23 Eiropas Savienības dalībvalstis — Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Horvātija, Igaunija, Grieķija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija —, kā arī Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice, kuras nav ES dalībvalstis. Pēdējā valsts, kura kļuvusi par par Šengenas zonas dalībnieci, ir Horvātija, kas pievienojās līgumam 2023. gada 1. janvārī.[2]
Atsauces labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šengenas zona.
Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |