Jakovs Sverdlovs
Jakovs Sverdlovs (krievu: Яков Михайлович Свердлов; 1885—1919) bija ebreju izcelsmes Padomju Krievijas politiķis, Viskrievijas Padomju kongresa Centrālās izpildkomitejas (CIK) priekšsēdētājs (1917—1919) un Krievijas komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas Sekretariāta priekšsēdētājs (1918—1919).
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1885. gada 3. jūnijā Ņižņijnovgorodā tirgotāja Mošes Sverdlova un viņa sievas Jeļizavetas ģimenē. Revolucinārās aģitācijas dēļ tika izslēgts no pilsētas ģimnāzijas. 1901. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partijā un darbojās kā partijas aģitators, 1902. un 1903. gadā tika atkārtoti apcietināts. Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves 1907. gadā tika apcietināts un ieslodzīts Jekaterinburgas cietumā, 1910. gadā viņu izsūtīja uz Tomskas apgabalu, no kurienes viņam izdevās aizbēgt, tomēr viņu atkal apcietināja un atkārtoti izsūtīja uz Turuhanskas apvidu, kur viņš dzīvoja vienā mājā ar Staļinu. Pēc Februāra revolūcijas viņam atļāva atgriezties no izsūtījuma un 1917. gada augustā pārņēma lielinieku partijas organizatorisko vadību. Pēc Oktobra revolūcijas viņu 1918. gada sākumā ievēlēja par Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētāju.
Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas Vācijas Impērijas ķeizars Vilhelms II caur Vācijas sūtni Vilhelmu fon Mirbahu pieprasīja arī atceltā ķeizara Nikolaja II parakstu zem līguma. Tādēļ 1918. gada 9. maijā Sverdlovs nosūtīja Jakovu Jurovski uz ķeizara ģimenes izsūtījuma vietu ar pavēli viņus nogādāt Maskavā. Pēc Ļeņina piekrišanas saņemšanas 1918. gada jūnijā Vācijas valdība nosūtīja uz Maskavu 43 miljonus reihsmarku (ap 100 miljoniem eiro mūsdienu cenās).[nepieciešama atsauce] Savukārt Antantes valstis sāka slepeni finansēt eseru partiju, 6. jūlijā eseru partijas biedrs Jakovs Bļumkins nošāva Vācijas sūtni Mirbahu, bet plānoto sacelšanos pret Ļeņina valdību 7. jūlijā apspieda latviešu strēlnieki Jukuma Vācieša vadībā. Vairāki vēsturnieki izsaka viedokli, ka Jakovs Sverdlovs un Vladimirs Ļeņins devuši pavēli Romanovu ģimenes nogalināšanai naktī no 16. uz 17. jūliju Jekaterinburgā.[1][2]
Pāris dienu pēc Vācijas—Krievijas papildu vienošanās parakstīšanas par abu valstu ciešāku sadarbību 30. augustā esere Fanija Kaplāne atentātā ievainoja Ļeņinu. Jakovs Sverdlovs pavēlēja Kaplāni nekavējoties nošaut bez tupmākas izmeklēšanas.
Miris 1919. gada 16. martā Maskavā no Spāņu gripas. 1924. gadā Jekaterinburgu pārdēvēja Jakova Sverdlova vārdā par Sverdlovsku.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Robert Gellately. Lenin, Stalin, and Hitler: The Age of Social Catastrophe Alfred A. Knopf, 2007 ISBN 1-4000-4005-1 p. 65.
- ↑ Orlando Figes. A People's Tragedy: The Russian Revolution 1891–1924. Penguin Books, 1997. 638. lpp. ISBN 0-19-822862-7.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jakovs Sverdlovs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Ļevs Kameņevs |
Viskrievijas Padomju kongresa Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētājs 1917—1919 |
Pēctecis: Mihails Vladimirskis |