Ziemeļu jūrasceļš

Šis raksts ir par jūrasceļu gar Āzijas ziemeļu piekrasti. Par Ziemeļamerikas ziemeļu piekrasti skatīt rakstu Ziemeļrietumu jūrasceļš.

Ziemeļu jūrasceļš (krievu: Северный морской путь) vai Ziemeļaustrumu jūrasceļš ir kuģniecības koridors gar Ziemeļu Ledus okeāna Eiropas un Āzijas krastu, kas savieno Eiropas un Tālo Austrumu ostas.

Ziemeļu jūrasceļš (zils; ap 14 000 km) salīdzinājumā ar tradicionālo dienvidu jūrasceļu caur Suecas kanālu (sarkans; ap 23 000 km)

Maršruts

Jūrasceļa maršruts iet pa Barenca, Karas, Laptevu, Austrumsibīrijas, Čukču un Beringa jūrām. Krievijas likumdošanā tā robežas administratīvi noteiktas no Novaja Zemļas šaurumiem (Karas Vārti, Matočkinšars, Jugorskijšars) vai Želaņijas raga meridiāna (68°35′E) rietumos līdz koordinātām Beringa šaurumā 66°N un 168°58′37″W (Dežņova rags). Jūrasceļa akvatorija iedalās vairākos sektoros un to pārrauga Ziemeļu jūrasceļa administrācija. Attālums pa jūrasceļu no Karas Vārtiem līdz Provideņijas ostai ir ap 5600 km. Ziemeļu jūrasceļš nodrošina arī Krievijas Arktikas piekrastes ostas, kā arī kravu piegādi pa lielajām Sibīrijas upēm (Oba, Jeņiseja, Ļena, Indigirka, Kolima u.c.)

Līdz 2019. gadam navigācija pa Ziemeļu jūrasceļu sākās jūlijā, bet 2020. gadā jau maijā; beidzās navigācija parasti novembrī, bet 2021. gadā tā turpinājās līdz janvāra beigām.

Vēsture

Pieņēmumi par iespēju apkuģot Āziju gar tās ziemeļu krastu kļuva populāri 16. gadsimtā. Pieņēmumi balstījās faktā, ka pomori vasarās kuģoja no Arhangeļskas uz Obas grīvlīci, kur Tazas upes krastos nodibināja tirgotāju pilsētu Mangazeju. Vēlāk pomoru klātbūtnes liecības tika atklātas arī tālāk austrumos līdz pat Taimiras pussalai.

Pirmā ekspedīcija Ziemeļaustrumu jūrasceļa meklējumos uz Ķīnu notika 1553.—1554. gadā angļu jūrasbraucēja Hjū Viloubija (Hugh Willoughby) vadībā. Ekspedīcija netika tālāk par Novaja Zemļu un pats Viloubijs tās laikā gāja bojā.

No 1594. līdz 1597. gadam trīs ekspedīcijas sarīkoja holandietis Villems Barencs. Pēdējai no tām izdevās sasniegt Karas jūru, kur kuģis iestrēga ledū Ziemeļu salas ziemeļrietumu piekrastē. Ekspedīcijas dalībnieki airu laivās atgriezās uz kontinentu, bet pats Barencs mira un ir apglabāts Novaja Zemļā.

1648. gadā krievu jūrasbraucējs Semjons Dežņovs atklāja jūrasšaurumu starp Sibīriju un Aļasku.

Laika posmā no 1733. līdz 1743. gadam tika noorganizēta Lielā Ziemeļu ekspedīcija, kuras uzdevums bija apsekot Sibīrijas piekrasti no Pečoras grīvas rietumos līdz Čukču pussalai austrumos. Septiņas atsevišķas ekspedīcijas pētīja katra savu posmu un rezultātā neizpētīta palika tikai Taimiras ziemeļrietumu piekrastes daļa.

No 1820. līdz 1824. gadam krievu ekspedīcija Ferdinanda Vrangeļa un Pjotra Anžū vadībā pētīja Sibīrijas ziemeļaustrumu piekrasti.

1874. gadā angļu kapteinis Džozefs Viginss (Joseph Wiggins) at tvaikoni Thames veica kuģojumu no Sanderlendas līdz Jeņisejas līcim. 1875. gadā kuģojumu līdz Diksona salai Jeņisejas līcī veica zviedru ekspedīcija Ādolfa Nordenšelda vadībā.

1878.—1879. gadā zviedru ekspedīcija tā paša Ādolfa Nordenšelda vadībā ar kuģi Vega kā pirmā apkuģoja visu Ziemeļu Ledus okeāna Āzijas piekrasti, sasniedzot Koļučinas līci Čukotkas piekrastē, kur pārziemoja.

Virzienā no austrumiem uz rietumiem pirmie pa Ziemeļu jūrasceļu ar pārziemošanu pie Taimiras krastiem caurkuģoja Borisa Viļkicka vadītā hidrogrāfiskā ekspedīcija ar ledlaužiem Taimir un Vaigač 1914.—1915. gadā.

1919. gadā Krievijas valdība pēc admirāļa Aleksandra Kolčaka rīkojuma izveidoja Ziemeļu jūrasceļa komiteju, kas pēc Kolčaka sakāves pilnā sastāvā tika saglabāta un iekļauta Sibīrijas revolucionārās komitejas (Sibrevkom) sastāvā.

Vienā navigācijā Ziemeļu jūrasceļu pirmā pieveica Oto Šmita ekspedīcija ar ledlauzi Fjodor Litke 1934. gadā no Arhangeļskas līdz Beringa šaurumam, bet pretējā virzienā — ledus klases tvaikonis Aleksandr Sibirjakov kapteiņa Nokolajeva vadībā 1934. gadā.

Pirmā komerciālā transporta operācija Ziemeļu jūrasceļā visā tā garumā bija kokmateriālu transportkuģu Vanzetti un Iskra reiss no Ļeņingradas uz Vladivostoku 1935. gadā no 8. jūlija līdz 9. oktobrim.

Otrā pasaules kara laikā pa Ziemeļu jūrasceļu no Klusā okeāna uz Barenca jūru nogādāja Klusā okeāna flotes karakuģus. Kara laikā aktīvi tika izmantotas ziemeļu ostas Narjanmara, Igarka, Dudinka, Diksona un Tiksi stratēģisko materiālu piegādei, pārvadājot ap 4 miljoniem tonnu kravas. Komunikācijas apsargāja 1937. gadā izveidotā Ziemeļu flote.

1930.— 1940. gados gar Ziemeļu ledus okeāna piekrasti un Arktikas salā navigācijas nodrošināšanai izveidoja plašu polāro hidrometeoroloģisko staciju tīklu, kas daļēji saglabājies līdz mūsdienām.

1970.—1980. gados ekspluatācijā nodeva vairākus atomledlaužus, kas ļāva atsevišķos posmos nodrošināt navigāciju cauru gadu.

1991. gadā Ziemeļu jūrasceļu atvēra starptautiskai kuģniecībai, bet tikai kopš 2009. gada sakarā ar ledus kušanu tas kļuvis pievilcīgs starptautiskām kompānijām.